Kas liek mānīties pieaugušajiem?
Ar pieaugušajiem ir nedaudz sarežģītāk. Agravācija ir pirmā pazīme, ka ģimenē kaut kas nav īsti tā, ka kaut kas nav izdevies. Citiem vārdiem sakot, viens ģimenes loceklis nav apmierināts ar otru, bet viņam nav ne spēka, ne arī vēlēšanās šo problēmu risināt, tāpēc paslēpjas slimībā.
Viņa domu gājies ir aptuveni šāds: galu galā kas man, es nelāgi jūtos, jāparūpējas par veselību; bet pastiprinātās sūdzības par slikto pašsajūtu ir tikai centieni novērst partnera uzmanību no konfliktsituācijas un pārslēgt to uz sevi. Vai arī cilvēks uzskata (visbiežāk – absolūti nepamatoti), ka vīrs (sieva) pret viņu atsalis, tāpēc arī šantažē otro pusīti ar slikto pašsajūtu.
Parasti tā rīkojas infantili, neuzņēmīgi cilvēki. Starp citu, mēdz būt pat pāri, kuri gadiem ilgi sacenšas, kurš kuru pārspēs slimošanā, tādējādi visus sadzīves konfliktus pārvēršot rūpēs par partnera veselību. Taču par laimīgiem tādus pārus diez vai var uzskatīt.
Tāpēc pamanot, ka partneris regulāri sāk sūkstīties un žēloties, vispirms jāparaugās pašam uz sevi: iespējams, ir vērts kaut ko mainīt uzvedībā, kaut kā citādi veidot attiecības, jo problēma kā nekā jārisina kopīgi un jāsāk vienmēr ar sevi.
Gados vecāku cilvēku agravācijas motīvi nereti ir līdzīgi bērnu motīviem: viņi čīkst un sūdzas, lai pievērstu sev bērnu un mazbērnu uzmanību, kuras tiem nepelnīti pietrūkst. Viņus var saprast, jo kam gan patīk vecumdienās palikt vienam, sēdēt pie apnikušā televizora un apzināties, ka nevienam vairs neesi vajadzīgs. Šajā gadījumā agravācijas ārstēšanas metode ir viena: biežāk jāapmeklē vai vismaz jāpiezvana vecākiem.
Taču daudz biežāk vecie ļaudis pie agravācijas ķeras pavisam citu iemeslu dēļ: 70–80 gadu vecumā katram cilvēkam jau ir daudz dažādu hronisku slimību, kas būtiski apgrūtina dzīvi. Patiešām hipertoniķim reizēm ir grūti vai pat neiespējami aiziet līdz aptiekai vai poliklīnikai, bet, ja ir katarakta vai slikta dzirde, uz ielas vispār bīstami iziet…
Varbūt patiesībā sirmgalvis nemaz tik slikti nejūtas, taču tik un tā cenšas pārspīlēt, lai pieaugušie bērni vai mazbērni viņam palīdzētu. Šāda veida agravācija ir nekas cits kā kliedziens pēc palīdzības. Uzveikt to nav viegli, jācenšas mierīgi un secīgi vecajam cilvēkam paskaidrot, ka jāārstējas, ka daudz kas ir viņa paša spēkos.
Starp citu, novērots, ka, nonākot situācijā, kad nav neviena, kam pasūdzēties, šādi agravanti ne tikai aizmirst par savām sūdzībām, bet pat sāk justies daudz labāk. Un, protams, arī otrādi. Tieši tad arī ir pamats runāt par agravācijas kaitīgo iedarbību.