Pēcdzemdību depresija
Daudzām sievietēm pēc dzemdībām uzmācas trauksme, nedrošība, iztukšotība. Aptuveni 10% gadījumu šīs sajūtas pāraug pēcdzemdību depresijā, kas var sākties jau pirmajā nedēļā pēc dzemdībām vai pirmā pusgada laikā.
Šīs depresijas izteiktākie simptomi ir ātrsirdība, pat dusmu uzplūdi, kad māte jau no pirmajām dienām vai nu bērnam uzkliedz un pat iesit, vai arī kļūst pret viņu absolūti vienaldzīga. Dažkārt (par laimi, ārkārtīgi retos gadījumos) mēdz būt pat suicīda mēģinājumi.
Pēcdzemdību depresija ir pati smagākā no visām sievietes depresijām. Tā saistīta ne tikai ar to smago nastu, ko uzlikusi psiholoģiskā atbildība par kuslo dzīvībiņu, izjauktais ierastais diennakts ritms un lielā fiziskā slodze, bet ari hormonālās izmaiņas organismā pēc dzemdībām. Ievērots, ka pēcdzemdību depresija visbiežāk attīstās sievietēm, kurām hormonu izmaiņas bijušas jau pirms vai arī parādījušās grūtniecības laikā.
Pirmsmenstruālais sindroms
Aptuveni 20, bet pēc citām ziņām – pat 40% sieviešu menstruālā cikla otrajā fāzē rodas krasas ar to saistītas garastāvokļa izmaiņas: izteikts satraukums, uzbudinātība, raudulība, bezmiegs, aizdomīgums. Tam visam pievienojas apetītes zudums (vai izmaiņas), nepārtraukts fizisks diskomforts.
Ja sieviete pati saviem spēkiem ar visām šīm izpausmēm netiek galā, viņai var palīdzēt ārsts. Ir virkne preparātu, kas sakārto hormonu izraisītās garastāvokļa svārstības.
Klimaktērija perioda depresija
Tā rodas, iestājoties reproduktīvās funkcijas norietam un menstruālā cikla nobeigumam. Šajā gadījumā fizioloģiskie un psiholoģiskie faktori ir savijušies tik cieši, ka nav dalāmi. No vienas puses, tā ir spēcīga hormonāla pārbūve, kas skar absolūti visas organisma sistēmas, no otras – tikpat spēcīga psiholoģisko pārmaiņu fronte: bērni izauguši un dzīvo savu dzīvi, mājas ligzda, par kuru visu laiku tika gādāts, nu ir tukša (tukšās ligzdas sindroms).
Palīdzēt šajā situācijā var tikai laiks un skaidra realitātes apzināšanās un izpratne. Protams, eksistē arī attiecīgi iedarbīgi medikamenti – hormonu aizvietotāji.
Sezonas afektīvie traucējumi
Ar sezonas nomāktību sirgst aptuveni 40% cilvēku, no kuriem lielākā daļa diemžēl atkal ir sievietes. Šo drūmo noskaņojumu izraisa saules gaismas trūkums, no kura tieši atkarīgs serotonīna līmenis (bet serotonīna, kā iepriekš minēts, sievietēm jau tā pietrūkst). Saskāries ar acs tīkleni, saules stariņš pārvēršas nerva impulsā, kas, nonācis centrālajā nervu sistēmā, nekavējoties dod komandu izstrādāt tā saukto apmierinājuma hormonu.
Tāpēc tumšā gadalaika lielajai bezcerībai, kas ir tā pati depresija, ir pilnīgi izskaidrojams fizioloģisks pamatojums. Kā pret to cīnīties? Pats vienkāršākais veids – tumšajos ziemas mēnešos iedegt mājās spožāku gaismu, saulainās dienās uzturēties iespējami vairāk laukā un, ja iespējams, paņemt atvaļinājumu un aizbraukt uz kādu no dienvidu zemēm.
Pēdējā laikā ir izstrādāta jauna sezonas depresijas ārstēšanas metode – fototerapija. To veic ar speciālām lampām, kurām nav ultravioletā spektra un kas nekairina acis un neizraisa acs radzenes un tīklenes apdegumu.
Diagnostika
Nav viegli norobežot sliktu garastāvokli, skumjas, pesimistisku skatījumu uz notikumiem no neirotiskas depresijas, taču papūloties – iespējams. Toties īstu depresiju mājas apstākļos izārstēt nav iespējams. Ja tās pazīmes (visizteiktākās no raksta sākumā minētajām) vērojamas divas nedēļas un ilgāk un ja sievietes dvēseles stāvoklis rada bažas ne tikai pašai, bet arī tuviniekiem, nepieciešams ārsts: psihologs, psihiatrs vai psihoneirologs.
Ārstēšana
Vairumā gadījumu depresiju var uzveikt ar psihoterapiju. Īpaši veiksmīga šāda ārstēšanās mēdz būt, ja paciente apzinās, ka viņai nepieciešama palīdzība, un ir gatava sadarboties ar speciālistu. Eksistē ap 300 (!) dažādu psihoterapijas metožu, tāpēc katram konkrētajam gadījumam iespējams piemeklēt piemērotāko un iedarbīgāko.
Gadījumos, kad psihoterapija nav devusi vēlamo efektu, nozīmē medikamentozo ārstēšanos. Mūsdienu antidepresanti ir iedarbīgi, droši un apvienojumā ar psihoterapiju dod labus rezultātus.
Ja reiz uznākušās skumjas un nomāktība nemanāmi kļuvusi par nemainīgu dvēseles stāvokli, visticamāk, tā ir depresija.
Bet depresija, kā nule noskaidrojām, ir slimība, tāpēc tā arī jāārstē. Nevajadzētu izlikties šo patiesību neredzam, atmest tai ar roku. Ja ne savā, tad savu tuvinieku labā.