Vasarā un rudenī cilvēki cenšas uzņemt iespējami vairāk dzīvo vitamīnu un dāsni ceļ galdā svaigos zaļumus, dārzeņus un augļus. Taču tik pārsātināta ēdienkarte ne vienmēr dod vēlamo labumu. Ļoti bieži zarnu trakts nespēj tikt galā ar slodzi, un attīstās kolīts – resnās zarnas iekaisums, kas ir viena no visvairāk izplatītajām gremošanas orgānu slimībām.
Ārsti ir ievērojuši, ka ar kolītu sirgstošiem cilvēkiem bieži mēdz būt arī depresija. Šajā gadījumā kolīts kļūst īpaši noturīgs, un atveseļošanās stipri vien ievelkas. Rezultātā izveidojas savdabīgs noslēgtais loks: slimībaisa izr depresiju, bet tā savukārt sarežģī ārstēšanu.
Kad labs vairs nav labs
Rupjās šķiedrvielas, no kurām galvenokārt sastāv augļi un dārzeņi, organisms praktiski neuzsūc, toties tās stimulē kuņģa-zarnu trakta darbību, mīkstina vēdera izeju un atvieglo dzīvi zarnu traktā mītošajiem vērtīgajiem mikroorganismiem. Taču reizēm šīs tik ierastās un šķietami nevainīgās dabas veltes mēdz izraisīt sāpes vēderā, meteorismu un neapturamu diareju. Tā parasti sevi piesaka kolīts – resnās zarnas gļotādas iekaisums. Neceriet, ka kaite pāries pati no sevis, – ja slimību ielaiž, kļūs vēl sliktāk.
Nomocīs caureja, būs arī ļoti spēcīgas vēdergraizes (slimnieki nereti mēdz teikt, ka sajūta tāda, it kā zarnas tiktu dedzinātas ar kaut ko ugunī nokaitētu). Turklāt neatņemams kolīta pavadonis ir zarnu trakta mikrofloras līdzsvara zudums – disbakterioze. Resnā zarna ir ļoti apdzīvota – tajā mīt dažādi mikroorganismi, un tie ir gan “ļaunie”, gan “labie”. Ja zarna ir vesela, tie sadzīvo, ievērojot paritāti, bet, kolīdz rodas niecīgākais iekaisums, “ļaunie” tūlīt pat sarosās un “pārņem varu savās rokās”. Ielaists kolīts spēj pat nopietni apdraudēt cilvēka dzīvību.
Daudzveidīgs un pavisam nelāgs
Akūtam kolītam parasti ir infekcijas vai toksiska izcelsme, piemēram, dizentērija, vēdera tīfs, salmoneloze, helmintoze. Akūtu iekaisumu var izprovocēt arī ilgstoša antibiotiku vai vēdera izeju mīkstinošo līdzekļu lietošana. Simptomi: nepārejoša caureja ar gļotu piejaukumu (10 un vairāk reižu dienā), slikta dūša un vemšana, vēdera uzpūšanās un asas sāpes tā lejasdaļā, paaugstināta ķermeņa temperatūra, nespēks. Ja kolīts ir smagā formā, slimnieks novājē, āda kļūst sausa, sāk izkrist mati, asiņo smaganas, nagi kļūst trausli un lūst.
Hronisks kolīts reizēm attīstās līdz galam neizārstēta akūta kolīta gadījumā, taču visbiežāk tā cēloņi ir neregulārs un nepareizi sabalansēts uzturs, sauss ēdiens. Simptomi praktiski tādi paši kā akūtā kolīta gadījumā, tikai saasināšanās mijas ar nosacītiem miera periodiem, kad vēdera izeja ir normāla, sāpju nav un šķiet, ka slimība atkāpusies. Taču pasliktināšanos var izraisīt jebkurš sīkums: ierastās ēdienkartes maiņa, pārāk daudz apēsti augļi vai nobaudīts kāds izmeklēts kulinārijas šedevrs… Pat paša izaudzēts viens vienīgs gurķītis reizēm var kļūt par nelaimes cēloni.
Par enterokolītu tiek runāts, kad resnās zarnas iekaisumam piebiedrojas tievās zarnas iekaisums. Arī šajā gadījumā sajūtas galvenokārt ir tādas pašas kā akūtā kolīta gadījumā, ja nu vienīgi caureja mēdz būt retāk. Bet, ja cilvēks piedevām vēl sirgst ar gastrītu, slimība jau tiek dēvēta par gastroenterokolītu. Arī tā izpausmes ir tādas pašas, tikai sāpes stiprākas.
Toties spastiskajam kolītam raksturīgi aizcietējumi vai arī to mija ar caureju. Bieži mēdz būt slikta dūša, arī vemšana, atraugas, rūgtuma sajūta mutē, rūcošs vēders utt.
Lasiet raksta turpinājumu nākamajā lapā!