Esmu kopā ar sievu jau 15 gadus. Neilgi pirms mūsu 10 gadu kāzu jubilejas es viņu pametu

Man nebija taisnība. Es biju palaidis garām labākos gadus kopā ar saviem bērniem. Esmu palaidis garām būt ar viņiem vienota ģimene. Es ļāvu viņu mātei audzināt viņus vienai. Jā, es viņiem palīdzēju finansiāli, taču vīrietis, kas nedzīvo ģimenē, nestādās pat priekšā, kādi un cik lieli ir vientuļās māmiņas izdevumi.

Kamēr es brīvdienās ar Ievu kopā ēdu steiku, mana bijusī sieva ēda sviestmaizes.

Un vai jūs zināt – viņa nekad nesūdzējās! Viņa nekad neprasīja man vairāk naudas. Viņa man nekad neliedza redzēt bērnus. Viņa ziedoja savas brīvdienas, lai ļautu manai mammai pieskatīt bērnus. Viņa vienkārši ļāva man veidot savu dzīvi ar Ievu, lai arī cik smagi viņai tas bija.

Kā jau jebkurās attiecībās – tās parasti sākas labi, bet, līdzko sākas problēmas, mēs nolemjam aiziet. Tāpat bija arī manā gadījumā. Es aizgāju prom no sievietes, kura (un es to pamanīju tikai tagad) manis dēļ būtu gatava darīt visu. Es pats sev iestāstīju, ka viņa to negrib darīt un nedarītu.

Mana bijusī sieva palika viena pati veselus 8 gadus. Viņa devās uz randiņiem, bet nekad neuzsāka neko vairāk. Tā kā viņa bija viena, tas kļuva man kā labums, pierādot, ka neviens viņu nemaz nevēlas. Taču izrādījās, ka viņa palika viena tādēļ, lai rūpētos par mūsu bērniem.

Pārāk vēlu

Un tad pienāca diena, kad viņa iepazinās ar Aivaru. Es nekad nebūtu iedomājies, ka mani satrauks fakts, ka viņai būs draugs. Nodomāju, ka tas taču būtu forši! Taču es smagi kļūdījos – es jutos sāpināts. Jutos greizsirdīgs. Tāpat jutos arī dusmīgs un mazliet pievilts.

Viņa ievācās dzīvot kopā ar Aivaru, līdzi devās arī mani bērni. Viņa bija izveidojusi jaunu ģimeni, bet ar maniem bērniem – tas bija visrūgtākais kamols, ko man jelkad bija nācies norīt.

Es beidzot sapratu, kā viņa jutās visus šos gadus. Tajā brīdī sajutos tā, it kā iekšēji būtu miris.

Caur Facebook un mūsu vecajiem, kopīgajiem draugiem dzirdēju, kā Aivars lutināja manu bijušo sievu un bērnus. Brīvdienas viņi pavadīja ceļojot, viņš devās pārgājienos ar manu dēlu. Viņi visur ceļoja kopā! Bet bildināja Aivars viņu uz jahtas saulrietā – viņa pateica jā! Pēcāk viņi apprecējās.

Mana meita un dēls bija kāzās, bet Aivara ģimene pieņēma manu bijušo sievu ar atplestām rokām. Visi nemitīgi atgādināja, cik ļoti svētīti viņi ir, ka ir ieguvuši viņus savā ģimenē.

Viņa staroja no laimes! No viņas kūsāja mīlestība, bet nekas no tā visa nebija paredzēts man. Mana sirds šķita izrauta…

Neesiet kā es! Jums šķiet, ka neesat laimīgi attiecībās, bet tikai tad, kad būsiet tās zaudējuši, sapratīsiet, cik patiesībā bijāt laimīgi.

Līdz pat šai dienai es joprojām dzīvoju viens, šad tad redzu savus bērnus. Viņi tagad ir lieli un sirdī viņiem ir nezūdošas dusmas pret mani – bet kurš var viņus vainot tajā?

Lai ari kāda būtu bijusi Ieva, viņa nekad nebija manu bērnu māte – mana vienīgā, īstā mīlestība.

Ceram, ka tas palīdzēs daudziem laulātajiem pāriem!