Artrīts ir vienas vai vairāku locītavu iekaisuma, metaboliska vai deģenerējoša saslimšana. Tas ir vispārējs termins, kas apzīmē vairāk nekā 100 reimatisko kaišu. Turklāt, ja dažas artrīta formas sagādā ne pārāk lielas raizes un normāli dzīvot netraucē, citas var tik ļoti noārdīt kustību funkcijas, ka cilvēks nespēj noturēt rokā pat karoti.
Artrītam raksturīgas sāpes locītavā, ierobežots tās kustīgums, uztūkums un formas izmaiņas. Nereti āda virs locītavas kļūst sārta, un parādās drebuļi.
Artrīts var būt gan vienā locītavā (monoartrīts), gan vienlaikus vairākās (poliartrīts). Tas var sākties vienā mirklī ar stiprām sāpēm locītavā (akūtais artrīts) vai arī attīstīties pakāpeniski (hroniskais artrīts).
Riska faktori, kas veicina artrīta attīstību:
* ģenētiskie: piederība sieviešu dzimumam, iedzimta kaulu un locītavu patoloģija;
* iemantotie: liekais ķermeņa svars, smēķēšana, pārāk daudz lietota kafija, kaulu un locītavu slimības, ķirurģiska iejaukšanās locītavā;
* ārējās vides faktori: pārāk liela slodze uz locītavām (tajā skaitā arī profesijas specifika – ilgstoša stāvēšana, maksimālas slodzes), dažādas locītavu traumas, aktīva nodarbošanās ar sportu.
Artrīta veidi
Atkarībā no locītavas bojājuma veida artrītu iedala 2 grupās: iekaisuma un deģenerējošais artrīts. Pie iekaisuma artrītiem pieder infekciozais artrīts, reimatoīdais artrīts un podagra.
Visas trīs šīs kaites apvieno tas, ka iekaisums sācies plānajā saistaudu plēvītē locītavas iekšpusē. Pie deģenerējošiem artrītiem pieder osteoporoze un traumatiskais (konkrētas traumas izraisītais) artrīts. Šīm kaitēm kopīgs ir tas, ka bojāts ir locītavas skrimslis, kas apņem kaulu galu to savienojuma vietās.
Infekciozo artrītu mēdz dēvēt arī par infekciozo poliartrītu – gadījumos, kad bojātas vairākas locītavas. Visbiežāk tā attīstība ir saistīta ar slimību rosinošo baktēriju nokļūšanu locītavas somiņā.
Tā kā locītavas šķidrums ir teicama barotne daudzām baktērijām, tās locītavas dobumā sāk strauji vairoties un izraisa iekaisumu. Locītava pietūkst, kļūst sārta, karsta un sāpīga. Infekcija locītavā var nonākt arī ar asinīm no kāda cita organismā esoša iekaisuma perēkļa. Tā tas mēdz notikt pneimonijas, tuberkulozes, gonorejas vai furunkulozes gadījumā.
Vēl viens no infekcijas iekļūšanas ceļiem ir brūces un ērču kodums. Ja locītava netiek ārstēta, tā pamazām zaudē kustīgumu vai deformējas.
Reimatisma gadījumā galvenais patoloģiskais process norit nevis locītavā, bet sirdī. Locītavu bojājumam parasti ir sekundārs raksturs: artrītu, kas pavada reimatismu, mēdz saukt par pārejošu, jo tas ir vāji izteikts, neievelkas garumā, pāriet pats no sevis, bet galvenais – it kā lēkā no vienas locītavas uz citu.
Reimatoīdais artrīts (kuram, neraugoties uz savu nosaukumu, ar reimatismu nav nekāda sakara) skar jau 3 un vairāk delnas nelielās locītavas. Nereti patoloģiskajā procesā simetriski tiek iesaistītas abu roku locītavas.
Slimībai raksturīgās izpausmes ir kustību ierobežojums, stīvums slimības skartajās locītavās īpaši no rītiem, kas dienas laikā pamazām pāriet.
Ja reimatoīdais artrīts netiek ārstēts, tad, skāris vienu locītavu, tas pamazām pāriet uz citām, padarot neiespējamas nelielas kustības. Paralēli locītavām nodarītajam kaitējumam reimatoīdais artrīts var izraisīt nopietnus traucējumus arī iekšējo orgānu darbībā.
Podagra ir hroniska saslimšana, kas rodas vielmaiņas traucējumu un urīnskābo sāļu nogulsnēšanās rezultātā. Podagra ir viena no senākajām saslimšanām, kuru aprakstījis jau Hipokrats. Turklāt ar šo kaiti galvenokārt sasirgst enerģiski, dzīvespriecīgi, komfortu cienoši un labi paēst mīloši vīrieši.
Osteoporoze attīstās ļoti lēnām un galvenokārt ir gados vecāku cilvēku kaite. Tās cēlonis ir kaula galos esošā skrimšļa nolietošanās. Liekais svars, ilgstoši saglabāta neērta poza, traumas, iedzimta nosliece un smags fiziskais darbs ir faktori, kas šo slimību rosina.
Tātad galvenie artrītu attīstības cēloņi var būt baktēriju, vīrusu vai sēnīšu infekcija, trauma, alerģija, vielmaiņas traucējumi, nervu sistēmas kaites, vitamīnu trūkums. Slimība sākas it kā no tālienes.
Iesākumā pēc lielākas fiziskās slodzes locītavās pēkšņi var parādīties čīkstošs troksnis. Vēlāk sāpes parādās jau pie nenozīmīgām kustībām un kļūst pastāvīgas. Locītavas uztūkst un sāp, tās saliecot un atliecot nereti dzirdams krakšķis. Šajā stadijā jau sākas locītavu deformācija.
Farmakoloģiskās ārstēšanas metodes
* Lokālā terapija: nesteroīdās pretiekaisuma ziedes vai geli, glikokortikosteroīdu ievadīšana.
* Mērenu sāpju gadījumā lieto parastos pretsāpju līdzekļus (piemēram, paracetamolu). Ja tie ir nepietiekami efektīvi, ārsts izraksta nesteroīdos pretiekaisuma preparātus.
* Liela uzmanība tiek veltīta preparātiem, kas locītavās notiekošos patoloģiskos procesus spēj novērst, palēnināt vai pagriezt atpakaļgaitā. Šādus preparātus sauc par hondroprotektoriem, proti, tie aizsargā skrimsli. Tos lietojot, būtiski samazinās sāpes, palielinās kustību iespējas, atjaunojas locītavas funkcija. Parasti organisms hondroprotektorus itin labi panes, un nevēlamas blakusiedarbības mēdz būt ļoti reti.
* Ķirurģiska iejaukšanās (locītavas endoprotezēšana), kas tiek praktizēta tikai ļoti ielaista artrīta gadījumā.
Raksta turpinājumu un ārstēšanās metodes lasiet nākamajā lapā!