“Pareizais” medus
Masāžai der tikai šķidrs, nesacukurojies medus, un, jo svaigāks tas ir, jo lielākas dziednieciskās īpašības tam piemīt. Tāpēc pats piemērotākais laiks medus masāžām ir vasara un agrs rudens.
Ko darīt tad, ja svaiga medus nav, bet ir nostāvējies un sacukurojies – tāds, ka cukura graudiņi pat skrāpē ādu? Šajā gadījumā medus jākarsē ūdens peldē, lai tas atkal kļūtu šķidrs: trauku ar medu ieliek katliņā un pielej ūdeni tik daudz, lai tā līmenis sakristu ar medus līmeni traukā. Bet pēc tam ūdeni uz lēnas uguns karsē, līdz medus kļuvis šķidrs. Medus pēc šādas procedūras kļūs tumšāks, toties vairs necukurosies. Tiesa, arī tā dziednieciskās īpašības nebūs tik spēcīgas kā svaigam medum.
Starp citu, ja ziemas laikā un pavasara sākumā veikalos pārdošanā redzams tumšas krāsas šķidrs, nesacukurojies medus, visticamāk, tas ticis pakļauts iepriekšminētai termiskai apstrādei vai arī tam ir pievienoti konservanti. Jāņem vērā, ka tāds medus ir zaudējis svarīgas dziednieciskās īpašības un masāžai to labāk neizmantot, jo nav zināms, kādas konservējošas vielas tā sašķidrināšanai izmantotas (ir arī tādi konservanti, kas var negatīvi iedarboties uz ādu). Tāpēc lielāku uzticību tomēr pelna sacukurojies un saviem spēkiem sašķidrināts vai arī no labi zināmiem cilvēkiem iegādāts medus.
Masāžas tehnika
Medus masāžas tehnika ir samērā vienkārša. Vispirms tas vienmērīgi jāuzziež ādai un, kad rokas apziestajai vietai sāks jūtami pielipt, var sākt sāpošās vietas masāžu. Galvenais šajā tehnikā ir – kā plauksta tiek atrauta no apziestās vietas. Ir trīs plaukstas atraušanas veidi, un katrs no tiem dod savu efektu.
Pirmais veids – “no plaukstas centra”. Tas nozīmē, ka masāžas veicējs pēc pilnīgas plaukstas saskarsmes ar ādu vispirms paceļ tās centru un tikai pēc tam pirkstus un delnas pamatni.
Otrais veids – “sāniskais”. Kā pirmā no ādas tiek atrauta plaukstas labā vai kreisā puse (parasti tā, kas atrodas tuvāk īkšķim), un delna tiek nolikta sāniski.
Trešais veids – “ar novirzi”. Tas nozīmē, ka pēc tam, kad plauksta pielikta apziestajai ādai, to nedaudz (aptuveni 5–7 mm) pabīda uz priekšu, vienlaikus pavelkot līdzi arī rokai pielipušo ādu. Pēc tam plaukstu no apziestās virsmas atrauj. Starp citu, izpildīt šo paņēmienu var, veicot gan apļveida, gan vertikālu, gan horizontālu nobīdi.
Medus masāžas ilgumu un ritmu nosaka katra cilvēka individuālā procedūras panesība. Ātri veikta masāža ir vieglāk panesama, bet lēnāka un ilgāka ir arī sāpīgāka. Viens seanss var ilgt no 5 līdz 15 minūtēm. Taču, ja parādās stipras sāpes un masāžas vietā āda kļūst sarkana, procedūra nekavējoties jāpārtrauc.
Pēc masāžas medu noņem, noskalojot ar siltu ūdeni vai arī noslaukot ar mitru dvieli.
Lai pastiprinātu un pagarinātu masāžas iedarbību, attiecīgo ķermeņa daļu pēc procedūras uz 40–45 minūtēm apsedz vai aptin ar polietilēna plēvi un siltu šalli vai pledu. Pēdējais masāžas veids ieteicams visiem tiem, kam ir problēmas ar locītavām vai ļengana āda.