Cilvēks nav mašīna. Viņu nevar izjaukt pa detaļām, kaut ko nomainīt vai pielikt klāt, atkal salikt kopā un, paplikšķinot ar roku pa plecu, pateikt: viss kārtībā, staigā vesels!
Pēc dziednieku atzinuma, cilvēkā viss ir savstarpēji saistīts. Dvēsele un psihe, apziņa un ķermenis ir nedalāmi. Nemēdz būt arī atsevišķu orgānu slimību. Nav tikai zobu vai kaulu kaišu, nav atsevišķu sirds vai asins slimību. Tikai oficiālā medicīna ierasti dala cilvēku daļās un katrai no tām gluži kā cenrādi piekarina diagnozi: “atkārtots infarkts – ilgi nenodzīvos”, “aknu vēzis – nav operējams”, “kariess – nekavējoties pie stomatologa”…
Dziednieki uz visu raugās kopsakarībā un redz kopējo organisma disharmoniju. Bet tam, kā šī disharmonija izpaužas, ir vairāki pirmcēloņi.
Konkrēto problēmu vispārējie cēloņi
Pirmkārt, tā ir “ārējā” mijiedarbība: klimats, ekoloģija, dzīvesveids, profesija, mīļākie ēdieni (ceptas medniekdesiņas vai vārīti burkāni), nelaipna pārdevēja, maršruta taksometrs, kas aizgājis gar degunu, pilošs krāns virtuvē, uzkāries dators.
Otrkārt, “iekšējās” īpatnības: izveidojušās psihiskās reakcijas, rakstura un uztveres īpatnības, energoapmaiņas paradumi.
Treškārt, viss, kas bija ielikts jau pašā sākotnē: ģenētiskais materiāls par vecākiem, sabiedriskās un citas piesaistes dzimšanas vietai un laikam (tas, ko ne gluži precīzi mēdz dēvēt par likteni vai karmu).
Visu uzskaitīt pat nav iespējams. Turklāt arī vārdi “iekšējie” un “ārējie” ne velti ielikti pēdiņās, jo, pietiek parakties nedaudz dziļāk, un viss kaut kā tik savādi sāk mainīties vietām. Piemēram, ārējā iedarbība, trauma, ir tad, ja kādam uz galvas uzkritis ķieģelis. Toties dziļā depresija, kas jau bija iedarbinājusi pašnoārdīšanās mehānismu un tādējādi šo cilvēku zem krītošā ķieģeļa “pavilkusi”, ir jau iekšējā iedarbība, slimība.
Atsakoties no uzdevuma aizrakties līdz cilvēka pašai saknei un salikt visu uzrakto pa plauktiņiem, var nonākt pie interesantas atziņas, proti, neatkarīgi no tā, kur tieši, iekšā vai ārā, pašatjaunošanās mehānismos rodas traucējumi un cilvēkā atklājas vājā vieta.
Organisms daļu sevis atdod it kā izpirkšanas maksu, lai saglabātu visu pārējo, kas, viņaprāt, ir daudz svarīgāks. Un turpmāk, lai kas arī notiktu, lai kādi noārdošie faktori tiktu iedarbināti un lai kurp tie būtu vērsti, pirmām kārtām šis trieciens skar vājo vietu. Katram cilvēkam tā var būt sava, bet dažiem – pat vairākas. Vienam tā ir sirds, citam – āda, vēl kādam – zobi…
Lai lasītu rakstu tālāk, šķiriet nākamo lapu!