Ko darīt?
Protams, ļoti vēlams būtu apmeklēt logopēdu, taču var mēģināt novērst problēmu arī saviem spēkiem.
* Nekādā gadījumā nedrīkst likt bērnam vairāk lasīt un rakstīt. Neskubiniet viņu un nekļūstiet nervozi, ja viņš to dara pārāk lēni.
* Katru dienu bērnam var dot konkrētu uzdevumu: 5 minūšu laikā viņam jānosvītro konkrēti burti kādā izraudzītā tekstā. Jāsāk ar patskaņiem, iesākumā – vienu, piemēram, “e”, tad vairākiem, pamazām iesaistot arī citus burtus. Vēlāk uzdevums jau var būt grūtāks – nosvītrot skanējuma vai rakstības ziņā līdzīgus burtus.
Praktiski visi dislektiķi dzīvē izjūt zināmu diskomfortu un nereti viņiem ir vajadzīgi viegli nomierinoši līdzekļi, kas novērš bailes no lasīšanas un rakstīšanas.
* Reizi pusgadā vienu mēnesi bērnam var dot aptiekā nopērkamo vilkābeles tinktūru – 3 reizes dienā pirms ēšanas tik pilienu, cik bērnam pinu gadu. Vilkābele normalizē galvas iekšējo spiedienu, kas šādiem bērniem bieži mēdz būt paaugstināts.
Viss būs O.K.
Nereti vecāki bērnam dislektiķim mēdz teikt: neiemācīsies tekoši lasīt un pareizi rakstīt – nekas no tevis dzīvē neiznāks! Patiesībā tā vis nav.
Vai zināt, kā radies izteikums “o’kay”, kas sen jau kļuvis par amerikāņu labklājības simbolu? Ar disleksiju sirga arī viens no ASV prezidentiem, konkrēti – Lindons Džonsons, un uz dokumentiem atzīmes “A.C.” (“all correct” – viss pareizi) vietā rakstīja “O. K.”.
Arī slavenie zinātnieki Alberts Einšteins, Marks Faradejs, Tomass Edisons slikti rakstīja un arī lasīja ar grūtībām, taču tas netraucēja viņiem izdarīt pasaulnozīmīgus atklājumus. Arī slavenie aktieri Kianu Rīvzs un Toms Krūzs ir dislektiķi, un nekas – izveidojuši karjeru, dod Dievs, katram tādu! Lai cik tas paradoksāli nešķiet, dislektiķis var kļūt pat par rakstnieku: Agata Kristi un Hanss Kristiāns Andersens tam ir apliecinājums.
Redaktori viņus gan rāja par neskaitāmajām kļūdām, bet autorus prom neraidīja, jo kļūdas var izlabot daudzi, bet tā uzrakstīt – tikai retais.