Sāli cilvēks pazina jau sirmā senatnē. Vietās, kur sāls nebija tik daudz, tas bija zelta vērtē. Lai to iegūtu, maksāja ne tikai naudā, bet arī graudā – deva pretī ne tikai preces, bet arī zemes un vergus.
Vēsturē zināms ne viens vien dumpis, kad tauta tieši sāls trūkuma dēļ vairs nevēlējās pakļauties saviem valdniekiem. Bet tas liecina – jau tālajos senajos laikos sāls cilvēkiem bijis vitāli svarīgs.
Arī mūsdienās sāls joprojām ir viens no mūsu uztura svarīgākajiem komponentiem, kas organismu nodrošina ar nātrija un hlora joniem, bez kuriem nebūtu iespējama kuņģa sulas svarīgāko sastāvdaļu – sārmu un sālsskābes – veidošanās. Sāls vajadzīgs arī šūnu normālai darbībai un ūdens līdzsvaram audos. Sāls klātbūtne sviedros, siekalās, urīnā, asarās ir uzskatāms piemērs, ka tam ir būtiska nozīme visa organisma darbībā.
Tiesa, pēdējā laikā bieži tiek runāts par to, ka sāls rosina daudzu slimību attīstību, taču ne visi zinātnieki šim viedoklim piekrīt. Viņuprāt, ja cilvēkam sākusi parādīties hipertonija vai aptaukošanās, ne jau sāls vainojams – drīzāk tas ir nepareizas vielmaiņas rezultāts, tāpēc jāmeklē šo noviržu cēlonis, nevis no uztura jāsvītro sāls.
Normāls sāls patēriņš dienā ir 4–5 grami. Iespējams, hipertonijas, tūskas, nieru slimības gadījumos, kā arī grūtniecības pēdējos mēnešos tā daudzums nedaudz jāsamazina. Taču pilnībā atteikties no tik vērtīga un vajadzīga produkta diez vai būtu pareizi. Veselam cilvēkam sāls saprātīga lietošana nekādi neietekmē pašsajūtu, jo liekais sāls vienmēr tiek izvadīts no organisma.
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lapā!