Vairāk nekā trešdaļa jeb 37% skolēnu apgalvo, ka pēdējo sešu mēnešu laikā ir cietuši no emocionālās vai fiziskās vardarbības jeb mobinga klātienē. Turklāt dažāda veida pāridarījumus jaunieši piedzīvo ne tikai no klases biedriem un citiem skolēniem, bet arī no skolotājiem un pat vecākiem, liecina sociālās kustības #Neklusē un Edurio veiktais pētījums par mobingu Latvijas jauniešu vidū. Kopumā katrs trešais skolēns cieš no mobinga klātienē, savukārt katrs ceturtais – digitālajā vidē.
Visvairāk no mobinga Latvijā cieš tieši mazāko klašu jeb sākumskolas skolēni. Vairāk nekā puse jeb 51% atzīst, ka pēdējo sešu mēnešu laikā ir cietuši no mobinga jeb emocionālās vai fiziskās vardarbības. Lai arī vidusskolā situācija ir mazliet labāka, tomēr arī teju trešdaļa (28%) 10.-12.klašu skolēnu atzīst, ka ir saskārušies ar mobingu.
Jaunieši atzīst, ka biežākais apsmiešanas iemesls ir dažādība raksturā (44%) vai ārienē (31%), un bieži vien mobings izpaužas kā ignorēšana un atgrūšana, nevis tieša apsmiešana vai fiziska vardarbība.
Marika Andžāne, sociālās kustības #Neklusē līdzautore uzsver: “Mobings jeb emocionāla vai fiziska vardarbība skolēnu vidū ir pastāvējusi vienmēr, taču par tā sekām līdz šim pie mums runāts maz. Pirms četriem gadiem veiktajā Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācijas Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas pētījuma OECD ietvaros konstatēts, ka Latvijas izglītības iestādēs ir otrs sliktākais rezultāts attiecībā uz vienaudžu fizisko un emocionālo vardarbību. Ar to vairākas reizes mēnesī saskaras 30,6% no 15 gadus veciem skolēniem. Arī tikko kā veiktas sociālās kustības #Neklusē pētījums atklāj – situācija nav uzlabojusies. Tāpēc ir jāmeklē efektīvi risinājumi šai epidēmijas mēroga problēmai, iesaistoties mums visiem – skolēniem, skolotājiem, vecākiem un ikvienam. Mūsu kampaņa ir aicinājums neklusēt un kopīgi meklēt risinājumus!”
Palīdzību meklē vien retais
Situācijās, kad jaunieši saskaras ar pāridarījumu, pēc palīdzības vēršas vien katrs trešais apceltais. Visbiežāk skolēni vēlētos saņemt atbalstu no vecākiem (55%), kam seko skolotājs vai sociālais pedagogs kā atbalsta persona (31%). Tai pat laika skolēni min, ka nevēlas vecākus apgrūtināt un satraukt ar savām problēmām, kā arī nevēlas pievērst sev papildu uzmanību. Turklāt jauniešu vidū valda pārliecība, ka ar savām problēmām viņiem jātiek galā pašiem.
Nereti apcelšanas brīdī skolēni jūtas vientuļi un nesaprasti, tāpēc izvēlas norobežoties, lietojot sociālos tīklus, kontaktējoties ar ārpusskolas draugiem vai nepievēršot sev lieku uzmanību.
Risinājums – lielāka skolu iesaiste un anonīms rīks palīdzības saņemšanai
Kā risinājumu skolēni saredz lielāku skolotāju un skolas vadības iesaisti, piemēram, izstrādājot jaunu mācību priekšmetu, kurā skolēniem būtu iespēja diskutēt par sev aktuālām tēmām. Tāpat skolēni norāda, ka skolas iniciēti kolektīva saliedēšanās pasākumi samazinātu mobinga risku skolēnu vidū. Aptaujātie arī uzsver, ka mobinga upuriem trūkst pašpārliecinātības un drosmes sevi aizstāvēt, tāpēc risinājums būtu sociālā pedagoga vai psihoterapeita konsultācijas. Tāpat pētījums atklāj, ka daļa skolēnu ir zaudējuši ticību, ka kaut kas mobinga kontekstā varētu mainīties, tāpēc skaļi par to nerunā. Taču novērtētu, ja tiktu izstrādāts rīks, kas ļautu viņiem saņemt morālu atbalstu, saglabājot anonimitāti.
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lapā!