Neofobija ir jauns neirozes veids – bailes no nezināmā. Slimības statusu tā iemantojusi nosacīti nesen, jo arvien biežāk tiek novērota bērniem un pusaudžiem.
Turklāt šis stāvoklis var būt nopietns traucēklis bērnam gūt panākumus tālākajā dzīvē, jo tieši jaunībā tiek iegūtas daudzas zināšanas, ko bez zinātkāres un ziņkārības izdarīt nav iespējams.
Psihe visu jauno uztver kā “svešinieku”, bet veco – kā “savējo”, un robeža starp tiem reizē ir arī robeža starp pašas personības pasauli un visu pārējo. Agrīnā bērnībā tās lomu veic māte. Attālinoties no viņas, mazulim rodas bailes no “jaunām sejām”, kas ar laiku pazūd. Bet, ja vecāku rīcība ir nepareiza, šīs bailes saglabājas, un bērnam rodas bailes no jauniem dzīviem objektiem vai no jaunām lietām.
Svešie te nestaigā
Pie neofobijas no nepazīstamiem cilvēkiem ved divas audzināšanā pieļautās galējības. Pirmā – pārmērīgais mātes satraukums, viņas briesmu stāsti par “ļaunajiem tēvočiem”, cenšanās bērnu apturēt ikreiz, kad viņš pārkāpis ierastās robežas (piemēram, devies izpētīt netālu no rotaļu laukuma augošos krūmus).
Bērnam tas viss rada priekšstatu, ka ārējā pasaule ir bīstama un agresīva. Otrā – cenšanās iespējami agri pieradināt bērnu pie patstāvības, neņemot vērā to, vai mazais cilvēks gatavs palikt bez atbalsta.
Ja viņš šādai situācijai nav gatavs, tad, vienatnē palikušam, viņam neizdodas tikt galā ar neveiksmēm, un negatīvā pieredze uz ilgu laiku atņem vēlmi iepazīt kaut ko jaunu.
Lai uzzinātu, ko darīt, šķiriet nākamo lapu!