Pēdējā laikā arvien biežāk jebkurš neērts, aktīvs un kustīgs bērns tiek saukts par hiperaktīvu, taču – tā nav taisnība! Hiperaktivitāte ir diagnoze, un to drīkst noteikt tikai bērna ģimenes ārsts vai neirologs. Kādi ir hiperaktivitātes iemesli, kā to noteikt un kā ar to tikt galā, skaidro BENU Aptiekas piesaistītais eksperts, pediatrs Egils Zālītis un BENU Aptiekas farmaceite Zanda Ozoliņa.
Tikai pēc 4 gadu vecuma
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) pēdējos gados kļūst arvien izplatītāks – pēc pasaulē veiktiem pētījumiem, ar to mūsdienās sirgst aptuveni 10% bērnu. Bieži jebkuru trīs gadus vecu kustīgu bērnu dēvē par hiperaktīvu, taču viņam kustēties ir dabiski, un tas nenozīmē, ka viņam ir šis sindroms. Lai bērnam diagnosticētu UDHS, pastāv noteikti kritēriji. Šādu diagnozi var noteikt tikai bērnam no četru gadu vecuma. Mazāku bērnu par izteiktu kustīgumu vai runātīgumu nevajadzētu arī rāt vai uzspiest viņam pagaidām nepamatotu zīmogu “hiperaktīvs” – tas tikai pasliktinās bērna pašsajūtu un graus pašvērtējumu. Ja bērns tiešām izrādīsies hiperaktīvs, tas tāpat nekur nepazudīs. Tāpat ir svarīgi, lai vairāki no sindroma simptomiem izpaustos divās atšķirīgās vidēs, piemēram, mājās un bērnudārzā vai mājās un skolā. Ja bērns nespēj koncentrēties un ne mirkli nosēdēt mierā tikai mājās vai tikai skolā, tad tam ir cits iemesls, kas bieži vien saistīts ar vecāku vai skolotāju attieksmi pret bērnu. Tāpēc, lai noteiktu UDHS diagnozi, svarīga ir vecāku, pediatru un skolotāju sadarbība.
Kādi tad ir UDHS simptomi?
Bērnam ir grūti koncentrēties, noturēt uzmanību, viņš nespēj izpildīt teikto vai paveic to kļūdaini, bērnam ir grūti organizēt savu darbu, viņš aizmirst, kas bija jādara, bērnam neveicas mācībās, viņš nespēj nosēdēt, ceļas augšā arī nodarbību vai stundu laikā, bērns nevar sagaidīt savu kārtu, vienmēr tiecas būt pirmais, bieži traucē citiem bērniem, pārtrauc viņus, nespēj sagaidīt, kad otrs beigs runāt, jaucas sarunā, nemitīgi skraida apkārt, viņam ir grūti mierīgi pasēdēt un paspēlēties, bērns ļoti daudz runā, dara to skaļi, uzmācīgi, nevietā.
Kāpēc UDHS rodas?
Jaunākie pētījumi liecina, ka lielākā nozīme ir gēniem, arī daļai šo bērnu vecāku ir šādi traucējumi. Tas nozīmē, ka lielākoties bērns jau piedzimst ar izmaiņām galvas smadzenēs, kas rada noteiktus traucējumus un nelīdzsvarotu galvas smadzeņu garozas un zemgarozas darbību.
Traucējumi ir bioķīmiskajos procesos. Protams, pastāv arī teorija, ka UDHS rašanos pastiprina vai padziļina arī daudz sadzīvisku apstākļu. Piemēram, neveselīga, vienveidīga, ar konservantiem pieblīvēta pārtika, pārlieku ilga televīzijas skatīšanās vai sēdēšana pie datora, kā arī emocionālās problēmas ģimenē. Tomēr, kā uzsver pediatrs Egils Zālītis, šiem pieņēmumiem nav gūts pietiekams apstiprinājums.
Tāpat E.Zālītis uzskata, ka Latvijā noteikt un ārstēt hiperaktivitāti traucē tas, ka liela daļa sabiedrības, tostarp vecāki un skolotāji, neizprot, kas tā hiperaktivitāte tāda ir. Vairākums vecāku jūtas vainīgi, ka viņu bērns ir nekontrolējams un neaudzināts, lai gan patiesībā tā nav.
Lai lasītu rakstu tālāk, šķiriet nākamo lapu!