Dzemdības ir unikāls dzīves mirklis, jo tajā rodas jauna dzīvība! Bieži vien tiek domāts, ka vīrietim dzemdībās nav jāatrodas līdzās – kam viņam to visu redzēt? Taču tas viss tomēr ir ļoti individuāli. Sniedzam jums iespēju izlasīt vīrieša vēstuli, kas pabijis sievas dzemdībās.
“Dodamies uz dzemdību nama 5. stāvu – dzemdību nodaļu. Šķiet, ka šeit nekad vēl parasta mirstīgā vīrieša kāja netika sperta! Mums tiek piešķirta atsevišķa palāta. Mēs iekārtojāmies. Dzirdu, kā blakus palātās nabaga sievietes bļauj, elš un pūš – dzemdē. Tajā brīdī es iedomājos – kur esmu nonācis?!
Cīņā ar bailēm un saprātu, uzvar mīlestība pret manu sievu. Viņai krampji pagaidām nav stipri, taču es labāk nestāstīšu visu krampju un spazmu gaitu… Man vēl nekad nebija bijis tik smagi!
Viņai pielika sistēmu, kaut kas nebija kārtībā ar adatu. Izgāju gaitenī un pilnā balsī iebļāvos “medmāsa!!!” Viss pēkšņi apklusa, un jau pēc sekundes simtdaļas dažām sievietēm sākās pēkšņas dzemdības. Man pat paldies pēc tam pateica. No pieciem rītā līdz pat vieniem dienā – ne uzsmēķēt, ne uz tualeti aiziet – visu laiku esmu līdzās sievai. Mana sieva ārstiem saka, ka viņai vajagot dzemdēt ļoti ātri, jo sešos vakarā mums vedīšot jauno ledusskapi.
Vienos dienā esmu jau tā nomocīts, it kā visu dienu būtu strādājis smagu fizisku darbu. Kad mūs no palātas pārveda uz dzemdību telpu, man gribējās pazust, izgaist, zaudēt samaņu… Taču mana samaņa mani pamest negrasījās. Vai tiešām tas viss notiek? Es elsoju un pūtu līdzi savai sievai. Man uz pieres un vaigiem varēja redzēt izspiedušos asinsvadus. Acis bija sarkanas (vēl mazliet un es, tiešā vārda nozīmē, būtu dzemdējis līdz ar viņu, tikai mans rezultāts būtu īsts pārsteigums visiem klātesošajiem).
Pēdējais bļāviens bija necilvēcisks!
Iestājās klusums… (bija pagājušas tikai dažas sekundes, bet bija sajūta, ka iestājusies mūžība).
Mūsu mazai brīnums ar vistīrāko un dievišķīgāko skaņu radās šajā pasaulē, skaļi visiem par to paziņojot.
Viņa ir gatava dzīvot, turklāt, neskaitot mammu un tēti, viņai par visiem pārējiem ir pilnīgi vienalga!
Man paziņo, ka piedzimusi meitenīte. Es stāvēju un man pāri vaigiem ritēja asaras – es tās neslēpu. Visi, kas atradās dzemdību palātā, ar cieņu skatījās uz mani. Bet es stāvēju, raudāju un slaucīju savus puņķus un asaras.
Dārgās dāmas – paldies jums!!!”
Avots: fithacker.ru