Fotogrāfs Romāns Filipovs no Ufas (Krievija) publicējis fotogrāfijas, kuras tapušas kāda sociālā projekta ietvaros. Fotogrāfiju varonis ir sens viņa paziņa – sētnieks Jurijs. Šīs bildes zibens ātrumā “izplatījās” internetā, jo tikai retais spēja noticēt, ka fotogrāfijās redzamais cilvēks ir viens un tas pats. Turklāt arī viņa dzīvesstāsts diez vai var atstāt kādu vienaldzīgu…
Jurijs nekad nav pazinis savus īstos vecākus. Viņš izauga bērnu namā un viņam ir 3.grupas invaliditāte, kas saistīta ar mentālo attīstību. Fotogrāfs stāsta, ka ar Juriju iepazinies ļoti sen, savā bērnībā, vasaras nometnē, kurā bija arī daži bērni, kuriem bija invaliditāte.
Pēc tam, uzturot kontaktu ar Juriju, aizbildniecību par puiku uzņēmās fotogrāfa radiniece, kura nenogurstoši gāja uz sociālajām iestādēm, pieprasot palīdzību viņam. Jo līdz brīdim, kamēr šī sieviete neuzņēmās atbildību par viņu, viņš pēc būtības bija viens no bezpajumtniekiem – nevienam nevajadzīgs un negribēts.
Ar viņas palīdzību izdevās tikt pie valsts piešķirta vienistabas dzīvokļa, kurā Jurijs mitinās vēl aizvien.
Bet šis stāsts ir vēl skaudrāks. Mums apkārt ir daudz naivu cilvēku, kas dzīvo vientulīgu dzīvesveidu. Šādā veidā Jurijs valsts piešķiro dzīvokli trīs reizes jau teju vai “atdāvinājis” kādiem “labiem cilvēkiem”, bet pēdējā brīdī tante, kuras aizbildniecībā viņš, paspēja to novērst.
Taču kādi no šiem cilvēkiem, sapratuši, ka dzīvokli neizdosies dabūt, mainīja savu krāpšanas stratēģiju: pierunāja Jurijam paņemt kredītus bankās. Tos viņam arī piešķīra… Nākošos savas dzīves gadus Jurijs pavadīja gluži vai vergojot pie šiem pašiem “labajiem cilvēkiem”, darot dažādus mājas darbus par kapeikām, no kurām viņš pat nevarēja apmaksāt kredītus. Viņš notievēja par 15 kilogramiem, viņam sākās problēmas ar veselību un viņš aizbēga. Ar kājām nāca vairākus desmitus kilometru un beidzot atnāca pie manas tantes un visu izstāstīja.
Tagad viņš atkal strādā par sētnieku, audzē puķes, raksta dzejoļus un gatavo garšīgu ēdienu. Vairums cilvēku viņu nepamana, turklāt nekad. Jurijs ir invalīds un nav vainojams tajā, ka viņam ir tāda dzīve. Ne visiem šajā dzīvē ir dots “vienāds starts” un ir cilvēki, kas ar pirmajām grūtībām sāk cīnīties jau pirmajā elpas vilcienā.
Mazliet banālas veiksmes un viņš, esmu pārliecināts, varētu nokļūt uz glancēto žurnālu vākiem. Jo viņa labestība un dvēseles plašums ir tas, ko var redzēt pat manās fotogrāfijās.
Lai pievērstu uzmanību Jurija dzīvesstāstam, fotogrāfs Romāns Filipovs uzaicināja viņu pie sevis uz studiju, lai “piemērītu” viņam cita cilvēka tēlu. Un, lūk, kas no tā izdevās…
Starp citu, pateicoties šim sociālajam projektam, Jurija vajadzībām tika savākta naudas summa, kas sedza viņa kredītu parādus bankās. Bet Jurijam pēc šo fotogrāfiju publicēšanas piedāvāja darbu briļļu reklāmā kā modelim.
Un kādas emocijas tevī raisīja Jurija stāsts un šīs fotogrāfijas?
Sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem.