Kā mēdz teikt, ir divas ziņas: viena laba, otra – ne tik ļoti. Labā ziņa ir tā, ka skandināvu zinātnieki pārliecinājušies un apstiprina – mobilo sakaru lietotājiem galvas smadzeņu vēzis nemēdz būt biežāk kā visiem pārējiem. Bet ne tik labā ziņa – kā tautas teicienā: jumts tik un tā var aizbraukt…
Droši var apgalvot, ka mobilie telefoni pieaugušo cilvēku rotaļlietu klāstā ieņem īpašu vietu. Tie vārda tiešā nozīmē vienmēr ir vistuvāk miesai: jakas vai žaketes kabatā, aukliņā ap kaklu.
Bailes pazust šajā milzīgajā pasaulē liek ķerties pie mazā aparātiņa gluži kā pie glābšanas salmiņa, kas jebkurā mirklī gatavs mūs savienot ar tuviem cilvēkiem. Lai arī mēs visādi cenšamies pārliecināt gan sevi, gan citus, ka mobilie sakari atbrīvo no liekiem uztraukumiem un neziņas, tie mums tik un tā nav devuši mieru.
Franču zinātnieku pētījumi ir pierādījuši, ka vairākumam mobilo sakaru lietotāju ir paaugstināts satraukums un palielināta nosliece uz psihozēm. Cenšoties ar mobilā telefona starpniecību pat no attāluma visu turēt kontrolē, cilvēks sevi pakļauj īstai verdzībai.
Taču ir arī daudz nopietnāki iemesli satraukties. Izstrādājot mobilos sakarus, speciālisti bija iecerējuši cilvēka ķermeni izmantot kā antenas elementu. Tāpēc, patīk tas mums vai ne, šo uzdevumu mēs godprātīgi pildām. Ik reizi, pieliekot ausij telefonu, jau pēc 30 sekundēm mainās galvas smadzeņu bioelektriskā aktivitāte.
Turklāt šo aktivitāti ietekmē ne tikai pats telefons, bet arī akumulators, kas izdala zemas frekvences impulsus, kuri ļoti precīzi sit pa smadzenēm. Bet tālāk viss jau notiek ļoti loģiski un sakarīgi: bioelektriskās aktivitātes izmaiņas smadzenes uztver kā uzbrukumu un, protams, sāk aizsargāties.
Lai kompensētu neplānoto slodzi organismam, smadzenes iedarbina aizsardzības un bremzēšanas reakciju, un mēs, paši to nemanot, vārda tiešā nozīmē kļūstam bremzēti, kas, risinot svarīgus jautājumus vai sēžot pie auto stūres, ir absolūti nevajadzīgi. Papildus visam mediķi uzskata, ka šis bremzēšanas efekts organismā uzkrājas.
Pagaidām vēl nav īsti skaidrs, kas ar cilvēku notiek, piemēram, pēc pieciem gadiem, ja mobilais telefons lietots katru dienu piecas minūtes, jo atšķirībā no trokšņa vai gaismas šī laika ietekme nepazūd arī pēc tam, kad pats iedarbības faktors jau pazudis. Gluži pretēji – elektromagnētisko lauku pēciedarbība var būt vēl lielāka.
Starojuma intensitāte ir tieši atkarīga no aparāta. Par to nekad neviens nedomā, kaut gan aparātam klātpieliktajā instrukcijā visas šīs ziņas ir rodamas.
Vienam aparātam lauka intensitāte pat pašos nelabvēlīgākajos apstākļos var būt piecreiz zemāka par maksimāli pieļaujamo, bet citam neitrālos apstākļos – četrreiz lielāka. Tāpēc, iegādājoties mobilo telefonu, pareizāk ir izvēlēties drošāko (kas varbūt ne vienmēr ir tas lētākais).
Pēdējā laikā zinātniekus un mediķus arvien vairāk satrauc mobilo sakaru atkarības veidošanās. Pagaidām vēl nav pamata konkrēti apgalvot, ka šo atkarību veicina mobilā telefona radītais lauks, taču dzīvniekiem tas jau ir konstatēts.
Savukārt psihologi ar satraukumu runā par SMS apmātību, kad kaut kādi neredzami spēki tā vien mudina raidīt īsziņas, kuras bieži vien nesatur absolūti nekādu informāciju.
No vienas puses, tas viss ir ļoti satraucoši, bet, no otras, tepat pa rokai ir mazais jaukais mobilais telefons, ko var izmantot jebkurā brīdī…