Ir slimības, par kuru esamību cilvēks pat var nenojaust: ja jau nekas nesāp, tātad viss ir kārtībā. Tikai apkārtējo reakcija reizumis rosina zināmas aizdomas…
Šīs saslimšanas nosaukums ir halitoze (no latīņu halitus – “elpa” un grieķu osis – “traucēts normālais stāvoklis”), kas nozīmē noturīgu nepatīkamu elpu. Šīs saslimšanas apzīmēšanai ārsti lieto vairākus terminus: halitoze, ozostomija vai somatodisodija, kas ir sinonīmi.
Iespējams, kāds pasmīnēs: sak, liela lieta – kaut kāda smaka no mutes! Nav jau ne infarkts, ne insults. Tiesa, tas nav ne infarkts, ne insults, taču, pirmkārt, slikta elpa bieži ir kādas citas saslimšanas simptoms un, otrkārt, vairākumam cilvēku, kam šī kaite piemīt, tā ir ļoti nopietna psiholoģiska problēma, kas traucē normāli komunicēt ar citiem (cilvēks noslēdzas sevī), bet reizēm traucē pat karjeras izaugsmei.
Pašdiagnostika
Lielākā problēma ir tā, ka pats cilvēks savu slikto elpu nejūt, jo mutes dobums, kas ir visu šo aromātu avots, ir tieši savienots ar degunu. Šo savienojumu nodrošina atvere, kas atrodas mutes dobuma dziļumā mīksto aukslēju apvidū.
Tā kā deguns filtrē aromātus, kas rodas mutes aizmugurējā daļā, tas filtrē arī šo pašu nepatīkamāko smaku. Proti, cilvēkam var būt nepatīkama elpa, bet viņš to nemaz nezina, ir pie tās pielāgojies un pieradis. Uzzinājis (kāds pateicis) vai nojautis, ka problēma eksistē, mēģina no tās atbrīvoties saviem spēkiem, izmantojot košļājamo gumiju, atsvaidzinošas ledenes, mutes skalošanas līdzekļus. Diemžēl šāda pieeja ļauj novērst tikai sekas, bet ne halitozes cēloņus, tāpēc labums no tās ir niecīgs.
Ko darīt, lai atklātu šo slēpto kaiti? Iespējas ir vairākas.
1. Pats vienkāršākais un drošākais veids – pajautāt kādam tuvam cilvēkam. Jā, tas nav patīkami. Bet ko darīt? Toties tuvs cilvēks pateiks, kā ir.
2. Nākamajai diagnostikas procedūrai nepieciešama neliela karote vai higiēniskā salvete. Akurāti, lai neizsauktu vemšanas refleksu, ar karoti tuvāk mēles saknei nokasa aplikumu. Vai arī izbāž mēli, cik vien iespējams, un, pieturot tās galiņu ar vienu salveti, ar otru divreiz noslauka mēli. Tad uz minūti karoti vai salveti atliek malā, bet pēc tam paosta. Starp citu, ar šo testu var noteikt ne tikai halitozes esamību, bet arī tās tiešo cēloni – aplikumu, kas var būt sliktas mutes higiēnas vai kādas kuņģa-zarnu trakta kaites sekas.
3. Ar zobu diegu (baltā krāsā, bet ne ar vasku un aromatizatoriem apstrādātu) iztīra spraugas starp zobiem. Pēc tam uzmanīgi apskatās, kādā krāsā iekrāsosies diega darba virsma: dzeltenīgs vai sārts tonis liecina par zobu aplikumu vai smaganu asiņošanu (kas ir halitozes attīstības riska faktori). Pēc minūtes diegu var paostīt.
4. Vēl viens pavisam vienkāršs veids – ļoti rūpīgi (ar ziepēm) nomazgā delnu pamatnes un nosusina ar tīru dvieli. Tad vienu no tām, cieši piespiežot mēli, vairākas reizes nolaiza un pēc mirkļa šo vietu paosta.
Raksta turpinājums – nākamajā lapā!