Ikdienā lietojamos produktos var būt kancerogēns monomērs bīstamās devās. Organiskajā ķīmijā akrilamīds ir pazīstams kā savienojums, kas tiek izmantots poliakrilamīdu polimēra ieguvei, ko izmanto plastikāta iepakojumu ražošanai. Vēl tas ietilpst laku, krāsu, sveķu, līmes un dažādu mazgāšanas šķidrumu sastāvā.
Galēji pieļaujamā norma
Starptautiskā vēža izpētes aģentūra (IARC) atzinusi, ka akrilamīds izraisa gēnu mutācijas, un šo vielu klasificē kā “cilvēkam iespējamu kancerogēnu”. Eiropā dzeramais ūdens sen jau tiek pārbaudīts, vai tas nesatur akrilamīdu. Pasaules veselības organizācija ir noteikusi ļoti striktas galēji pieļaujamās normas akrilamīda daudzumam ūdenī (0,1 mikrograms (μg) vienā litrā ūdens). Savukārt Vācijā plastmasas iepakojuma ražotājiem jāgarantē, ka, plastikai saskaroties ar pārtikas produktiem, tajos nenonāks vairāk kā 10 μg bīstamās vielas uz 1 kg produkta.
Nejaušais atklājums
Galēji pieļaujamās normas visiem pārtikas produktiem vēl nav apstiprinātas, jo nevienam pat prātā neienāca pārbaudīt, vai tie nesatur bīstamo monomēru. Sensacionālo atklājumu 2002. gada vasarā Stokholmas universitātes zinātnieki izdarīja pilnīgi nejauši. Pētot asinis, viņi paraugos atklāja akrilamīdu, turklāt diezgan būtiskā koncentrācijā.
Aptuveni šajā pašā laikā bija izstrādāts veids, kā noteikt akrilamīda saturu cietās vielās (pirms tam tā daudzumu noteica tikai šķidrumos). Pilnīgi loģisks bija zinātnieku pieņēmums, ka akrilamīds cilvēka organismā nokļuvis kopā ar barību. Tā zinātnieku redzeslokā nonāca ikdienā lietojamie pārtikas produkti: musli, frī, kukurūzas pārslas, cepumi un krekeri. Rezultāti bija šokējoši – akrilamīda daudzums simtiem reižu pārsniedza ūdenim noteiktās galēji pieļaujamās normas.
Totālo pārbaužu rezultāti
Zviedru zinātnieku iegūtos rezultātus pārbaudīja un apstiprināja Lielbritānijas, Vācijas, Šveices un ASV laboratorijās veikti pētījumi. Ar testēšanu nodarbojās gan valsts, gan neatkarīgās organizācijas. Turklāt dažos gadījumos testu rezultāti bija vēl šokējošāki. Ja skandināvu pārbaudēs akrilamīda daudzums kartupeļu čipsos svārstījās no 300 līdz 2300 μg/kg, tad britu iegūtajos rezultātos šis skaitlis jau bija no 400 līdz 3000 μg uz kilogramu. Muslī un krekeros, ko tik ļoti iecienījuši veselīga dzīvesveida un zemas kaloritātes uztura piekritēji, bīstamā monomēra bija nedaudz mazāk – no 200 līdz 1030 μg uz kilogramu.
Lai uzzinātu, kā akrilamīds nonāk ēdienā un no kā labāk atteikties uzturā, šķiriet nākamo lapu!