Esmu kopā ar sievu jau 15 gadus. Neilgi pirms mūsu 10 gadu kāzu jubilejas es viņu pametu

Esmu kopā ar savu sievu jau 15 gadus, bet neilgi pirms mūsu 10 gadu kāzu jubilejas es viņu pametu.

Mēs esam vecāki 2 lieliskiem bērniem, kuri tagad nu jau ir pusaudži, taču brīdī, kad devos prom no mājām, viņiem bija vien 7 un 9 gadi.

Es bieži darba darīšanās ceļoju, paliku dažādās pilsētās un viesnīcās vismaz trīs reizes nedēļā. Tā es satiku Ievu*.

Ar laiku mums sanāca ļoti labi vienam otru iepazīt. Mēs kļuvām par Facebook draugiem, sarakstījāmies dienu un nakti. Viņa arī bija precējusies, arī ar diviem bērniem. Mums bija tik daudz kopīga, ka jau pavisam drīz pamanījām, ka esam iemīlējušies. Jutu, ka viņa bija mani “aizķērusi”.

Tas viss notika ļoti saspringtā manas laulības dzīves posmā. Es nebiju laimīgs, negribēju doties mājās. Mana sieva bija pieņēmusies svarā, mēs knapi sarunājāmies, viņa vienmēr izskatījās ļoti nelaimīga.

Man pat nebija ne mazākās nojausmas, ka es biju viņas sāpju cēlonis. Es vispār nepievērsu viņai uzmanību. Es uzskatīju viņu kā kaut ko pašsaprotamu. Tolaik biju pārāk aizņemts ar vēlmi tikt projām no mājām, būt laimīgam pašam.

Es uzskatīju, ka viņa mani nemīl. Biju pieņēmis to, ka es un manas vēlmes, vajadzības viņai ir pilnīgi vienaldzīgas, ka viss, kas es viņas acīs biju – lielais ģimenes naudas maks.

Visu savu brīvo laiku viņa veltīja tam, lai rūpētos par mani un bērniem. Viņa gatavoja mums ēst, mazgāja drēbes un māju, viņa palīdzēja bērniem ar mājas darbiem, veda bērnus uz pulciņiem, vienmēr rūpējās arī par saviem tuviniekiem un draugiem – pa virsu visam viņai vēl bija arī darbs.

Katru reizi, kad viņa ar mani runāja, viss, ko es dzirdēju, bija vaimanāšana un čīkstēšana. Taču šādi viņa patiesībā centās pievērst manu uzmanību: nedēļu tikai mums diviem, randiņu, došanos uz kino – visu to, ko es aiz viņas muguras darīju ar Ievu.

Mēs strīdējāmies ļoti bieži, jo mums bija sajūta, ka mēs viens otru vispār nespējam saklausīt. Taču viss, ko mums nācās darīt, bija vienkārši ieklausīties vienam otrā.

Es pārvācos ar Ievu dzīvot citviet. Manai bijušajai sievai tagad bija pilnīga bērnu aizbildniecība, un es viņus satiku reizi divās nedēļās.

Jauns sākums

Dzīve bija lieliska!

Mums ar Ievu bija lieliska intīmā dzīve! Tā bija saikne, kāda, šķiet, man ar bijušo sievu nekad dzīvē nebija bijusi. Mums bija plašs draugu loks. Mana ģimene viņu iemīlēja, bērniem arī viņa patika.

Taču mana bijusī sieva nekad nevarēja sadūšoties satikt Ievu – viņa jutās nodota līdz sirds dziļumiem. Par to es viņu ienīdu pat vēl vairāk! Viņa uzvedās kā bērns! Viņa bija ļauna! Viņai nekad nerūpēju es vai mana laime. Man nebūt nerūpēja manas bijušās sievas jūtas, kad es nopublicēju bildes ar Ievu Facebook. Man līdzās bija Ieva, man bija jauna un lieliska dzīve.

Mēs bijām kopā kādus 6 vai 7 gadus, taču nekad tā arī neapprecējāmies – uzskatījām, ka laulība nav mūsu lieta.

Es uzskatīju, ka 15 gadi kopā ar manu bijušo sievu bija viss, uz ko bijām spējīgi – mēs bijām izdeguši pilnībā. Ieva bija mana nākotne, Ieva bija tas cilvēks, ar kuru man vajadzēja būt kopā jau no sākta gala.

Galu galā, neskatoties uz to, cik labs bija sekss, cik lieliski mums saskanēja un cik ļoti likāmies ideāli viens otram, mūsu saldajam “medus mēnesim” pienāca beigas.

Mēs ar Ievu aizvien biežāk sākām strīdēties. Pa strīdam šur un tur. Kādu nakti, kaut kur ap dieviem naktī, pār mani nāca atklātība.

Es sapratu, ka man pietrūka mana pirmā sieviete, kas radīja mājas sajūtu un ģimeni kopumā. Es sapratu – ja būtu izturējies pret savu bijušo sievu tā, kā izturējos pret Ievu, būtu tērējis tās stundas uz viņu, mana bijusī sieva būtu uzplaukusi.

Ja es nebūtu tik negatīvs pret viņu, tad arī ģimene un draugi nebūtu bijuši pret viņu tik negatīvi.

Biju pieņēmis sev domu, ka viņa nav tas cilvēks, kuru vēlos redzēt sev blakus, ka viņa ir palikusi sveša, taču viņai gluži vienkārši pietrūka mana uzmanība.

Es domāju, ka sniedzu viņai visu, taču izrādījās, ka tā nebūt nebija. Es nekad nepielaidu viņu sev klāt. Pārtraucu ar viņu laulību tādēļ, ka uzskatīju – viņa nav tas cilvēks, ar kuru vēlos būt. Turklāt es pārliecināju draugus un ģimeni par to pašu – ka viņa man nav bijusi īstā!

Tad manī iezagās nožēla…

Par nožēlu lasiet nākamajā lapā!