Šķērmi ap dūšu automašīnā, lidmašīnā un, protams, uz kuģa. Jūras slimība ir nepatīkams ceļojumu blakusefekts, kas daudziem spēj krietni sagandēt gan ikdienu, gan atvaļinājuma laiku. No tās pavisam izvairīties lielākoties nav cilvēka spēkos, taču iespējams krietni vien mazināt šīs “slimības” izpausmes.
Patiesībā jūras slimība (kinetoze) nav nekāda slimība, bet gan cilvēka organisma īpatnība, ar kuru cilvēce plašāk saskārās līdz ar jūras kuģniecības attīstību. Ne velti vairākās valodās jēdziens atvasināts no sengrieķu vārda “kuģis”, “laiva”. Paruna vēsta: kam lemts rāpot, tas nelidos.
Tikpat labi varētu sacīt: kam lemts pa sauszemi staigāt, nav lemts peldēt. Ne lidojums, ne okeāns nav cilvēka dzimtā stihija, tāpēc mūsu organisms nav pielāgots atrasties ilgstošu, neierastu svārstību ietekmē un uz to reaģē šķietami neadekvāti – parasti ar reiboni, sliktu dūšu un vemšanu.
Taču jūras slimība var izpausties arī kā auksti sviedri, nespēks, galvassāpes, pat traucēta apziņa un piemeklēt cilvēku ne vien uz kuģa, bet jebkurā transportlīdzekl:lidmašīnā, automašīnā, vilcienā. Tas pats sakāms par atrašanos šūpolēs, karuselī vai pat kino un datorspēļu aizrautīgu skatīšanos, ja vien ekrānā redzamā darbība vērotājam rada pietiekami reālistisku iespaidu par atrašanos spēcīgu svārstību varā.
Maņu orgāni apmāna smadzenes
Jūras slimības pamatā ir maņu orgānu sūtīto un smadzeņu saņemto signālu neatbilstība ierastajam stāvoklim, kāds raksturīgs, cilvēkam atrodoties uz nekustīgas zemes. Slikto pašsajūtu izraisa galvenokārt šūpošanās radītais konflikts starp cilvēka vizuālo uztveri un vestibulārā aparāta sūtītajiem signāliem uz centrālo nervu sistēmu, galvas smadzenēm par ķermeņa orientāciju telpā. Šīs mijiedarbības galvenais vaininieks ir vestibulārais aparāts, kurš atrodas iekšējās auss labirintā un informē smadzenes par vertikālā stāvokļa virzienu un palīdz ķermenim tajā noturēties.
Parasti kuģa vai lidmašīnas pasažieri redz attiecībā pret sevi nekustīgas kajītes vai salona sienas, bet vestibulārais aparāts fiksē pastāvīgu šūpošanos un sūta attiecīgu ziņu smadzenēm. Uzskata, ka reiboni, kas šādā situācijā rodas, jūras slimības upura smadzenes uztver kā saindēšanās pazīmi, uz ko reaģē ar nelabu dūšu un vemšanu, lai atbrīvotos no kuņģa satura, kurš šķietami satur toksiskas vielas.
Jūras slimības pazīmes parasti atkāpjas, tiklīdz rimstas to izraisījusī svārstīšanās, piemēram, lidmašīna ir nolaidusies vai kuģis iepeldējis mierīgākos ūdeņos. Taču atsevišķos gadījumos reibonis, nelabums un nespēks var turpināties vēl vairākas stundas pēc tam.
Cilvēku uzņēmība pret jūras slimību ir atšķirīga – vienus uz to pamudina jau uzkāpšana uz kuģa klāja vien, bet citus daudz neietekmē pat nokļūšana spēcīgā vētrā. Prakse liecina, ka biežāk no šīs nepatīkamās parādības cieš sievietes un bērni no četru līdz 12 gadu vecumam, kā arī sirdzēji un cilvēki ar novājinātu organismu.
Paaugstināta jutība pret jūras slimību mēdz piemeklēt sievietes mēnešreižu laikā, kad labāk no pārbraucieniem izvairīties, bet, ja tas nav iespējams, braucienu vēlams plānot vēsākā diennakts laikā. Kopumā apmēram trešdaļai cilvēku piemīt spēcīga uzņēmība pret jūras slimību. Trešdaļai tā vērtējama kā mērena, bet atlikušajiem – kā vāji izteikta.
Ņemot vērā nepatīkamās izpausmes, ko spēj sagādāt jūras slimība, katram der ielāgot dažas pamācības, kā no tās izvairīties, bet, ja tas nav iespējams, – mazināt nepatīkamās sajūtas.
Raksta turpinājumu un labus ieteikumus lasiet nākamajā lapā!