Virknei diētu ir visai vilinoši un pat “garšīgi” nosaukumi, piemēram, “vīnogu”, “ananasu”, “zemeņu”… Taču notievēšanai ar labiem panākumiem var izmanot arī citu diētisku režīmu ar vienkāršākiem produktiem, teiksim, kāpostiem, kabačiem vai burkāniem. Saldie, sulīgie burkāni nekad neapnīk. Var pat teikt, ka tie ir viens no labākajiem cilvēka draugiem, jo vienlaikus apmierina izsalkumu, pozitīvi ietekmē veselību un palīdz atbrīvoties no liekā svara.
Burkāni ir viens no senākajiem sakņaugiem, ko cilvēce pazīst jau vairāk nekā četrus tūkstošus gadu. Burkānu sēklu specifiskās garšas dēļ senie grieķi tos sauca par “daukus”, proti, “dedzinošie”. No Grieķijas burkāni nonāca Senajā Romā, kur jau ar citu nosaukumu – carota, kas nozīmē “gaļīga sakne”, tos sāka visnotaļ intensīvi audzēt. Un kopš tiem laikiem burkānu popularitāte tikai augusi. Par burkāniem dzejnieki sacerējuši odas, rakstnieki radījuši plašus traktātus, bet ārsti aktīvi izmantojuši dziednieciskiem nolūkiem.
Viduslaikos burkānus pazina jau daudzās Eiropas valstīs. Iesākumā tos audzēja tikai klosteros, bet drīz vien informācija par burkāniem kā neparasti dziedniecisku uzturproduktu izplatījās arī parasto ļaužu vidū. Tā burkāns kļuva par savdabīgu “tableti” pret daudzām kaitēm. Ar tiem ārstēja brūces, apdegumus, acu un aknu slimības, pleirītu. Uzskatīja, ka burkānam piemīt asinsrades spējas. Ievēroja arī, ka tie uzlabo gremošanu, izvada smiltis no nierēm. Burkāni bija tik populāri, ka Anglijā Elizabetes I valdīšanas laikā burkānus un to lakstus izmantoja tērpu un cepuru rotāšanai.
Lai lasītu rakstu tālāk, šķiriet nākamo lapu!