Satiku Viņu toreiz – rudenī. Sapratu, ka arī mīlestība no pirmā acu skatiena ir iespējama. Tas bija īpašs mirklis, kad mūsu acu skatieni pirmo reizi sastapās. Nespēju to sajūtu aprakstīt, bet ko tādu piedzīvojusi vēl nebiju.
Es viņu mīlēju. Viņš mīlēja mani. Precējies, divi bērni, ģimene, desmit gadus vecāks. Esmu lasījusi desmitiem rakstu, pārdomu, komentāru par šo tēmu, par šo situāciju, kad jauna meitene iemīl vecāku vīrieti, precētu vīrieti, kas viņu tikai izmanto, jo tā jau nav mīlestība, bet gan vienkārša kaisle. Visi, protams, nosoda jauno un naivo meiteni, kas ir pavedinājusi kādas citas sievietes vīru, bērnu tēvu, bet vīrietis ir tikai viņas upuris, kas nespēja pretoties jaunās meitenes pavedinošajam dibenam, kas ir mazāks un tvirtāks kā viņa sievai, vai kājām, kas ir slaidākas un garākas nekā tās, ar kurām viņam jāsadzīvo jau gadiem. Protams, ir tādi gadījumi, bet… ja šī jaunā meitene un precētais vīrietis tiešām mīl viens otru?!
Parasti šādus gadījumus cenšas izslēgt, bet arī tādi varianti ir. Viņš bija jauns, satika sievu, iemīlējās… iemīlējās, ne mīlēja… mācījās, strādāja, dzīvoja ar viņu, laika skatīties uz citām nebija… likās, ka mīl, domāja, ka mīl, jo, kas ir mīlestība, taču nezināja. Dzīvoja tālāk, apprecējās, izveidoja ģimeni, nekrāpa, pat tāda doma nekad nešķērsoja viņa prātu, bet te pēkšņi viņš satiek meiteni un nav jau nozīme vecumam… Viņš vienkārši satiek meiteni un neiemīlas, bet mīl… Tā uzreiz, tā pa nopietno… Tā, kā nekad nevienu nav mīlējis. Precētajām negribas tam ticēt, tās, kuras piedzīvojušas tikai kaislību, domā, ka visi gadījumi ir saistīti tikai ar kaisli, bet, mīļās manas, gadās arī tā, ka mīlestība ir, turklāt abpusēja.
Tas ir arī mans gadījums. Mēs mīlējām, un mīlējām ne pa jokam… Mīlam vēl joprojām. Mīlēsim vienmēr un neviens tur neko nevar mainīt. Tā ir īsta un patiesa mīlestība, kura stāv pāri visam. Nav nozīmes tam, esam kopā vai neesam, atrodamies blakus vai nē, neatkarīgi no situācijas, apstākļiem, attāluma un cilvēkiem, ar kuriem tiešām esam kopā, mēs mīlam.
Kā jau minēju, satiku viņu rudenī. Vēlā septembra vakarā, kas pamazām pārvērtās dzestrā rudens rītā ar tik tikko jaušamu pēdējo vasaras vēju plūsmu. Viņš pavadīja mani līdz mājām, sekoja negaidīts pirmais skūpsts, atvadas un doma par to, ka mēs vairs nekad nesatiksimies.
Viens vakars, viens acu skatiens, viens skūpsts… Un dzīve bija kājām gaisā. Neiedziļināšos detaļās, bet, lai gan tovakar likās, ka tas bija pasakains mirklis, kurš tūlīt beigsies un nekad vairs neatkārtosies, sekoja nākamā tikšanās.
Vēl viens vakars, vēl viens acu skatiens, vēl viens skūpsts… Un ne tikai. Tas bija neaizmirstams vakars, bet tajā pašā laikā tas laikam bija vakars, kurā es sapratu, ka esmu sarežģījusi gan savu, gan viņa, gan vēl dažu cilvēku turpmāko dzīvi.
Viss tiešām pēkšņi kļuva ļoti sarežģīti, jo Viņš bija kā puzle. Es ar katru gabaliņu aizrāvos arvien vairāk. Es apzinājos to, ka es nedrīkstu, bet es nevarēju pavēlēt sirdij. Tā nekad nebiju jutusies. Ja man pirms tam likās, ka es jau biju mīlējusi tā pa īstam, tad tagad sapratu, ka man tiešām tikai tā likās.
Sekoja vēl dažas tikšanās, vēl daži vakari un skūpsti. Tolaik nebijām no vienas pilsētas, tāpēc tā tikšanās vēlajā septembra vakarā toreiz likās vēl liktenīgāka. Satikāmies un atvadījāmies. Atvadījāmies un satikāmies. Nebeidzami mīlestības un tajā pašā laikā sāpju pilni, smeldzīgi e-pasti. Atkal tikšanās, atkal atvadas un beidzot šķiršanās, kuru par šķiršanos grūti saukt, jo nekad jau tā pa īstam kopā nebijām bijuši.
Bet tomēr… Izšķīrāmies pēdējā oktobra dienā. Kārtējā vakarā. Pie jūras. Gandrīz ziemā. Bija auksts. Ļoti auksts. Atvadījāmies ar vārdiem, ka pašlaik savādāk nevar, bet mēs nekad nezinām, kas būs rīt. Tobrīd likās, ka mēs atvadāmies uz visiem laikiem, ka tiešām viens otru nekad vairs nesatiksim, ka tiešām viss ir beidzies… pat tā īsti vēl nesācies, bet… Nekas nebija beidzies!
Viņa sieva par šo visu zināja jau kādā otrajā vai trešajā nedēļā, kad viņš noņēma gredzenu no pirksta viņas priekšā un izvēlējās mani, bet vienmēr, kad viņš izvēlējās mani, notika, kas tāds, kas viņā ieslēdza sirdsapziņas pārmetumus un žēlumu pret sievu, pret ģimenes saitēm. Es? Protams, ka es jutos vainīga, bet es nekad nebiju vēlējusies izjaukt ģimeni, atņemt kādai vīru vai bērniem tēvu. Tāds nebija man slepenais plāns, jo man nebija plāna. Vai dzīvē vispār kaut kas notiek tā, kā esam plānojuši?!
Iestājās klusuma periods. Tas pēdējais oktobra vakars… Savā ziņā tas tiešām bija pēdējais. Ļoti pārdzīvoju, ļoti sāpēja… Tās sāpes… Man nekad dzīvē tā nebija sāpējis. Tas bija iekšēji, bet likās, ka man sāp arī fiziski. Es lūdzos. Es trakoju. Es nomierinājos. Uzturēju ar viņu minimālu kontaktu, dažreiz viņam uzrakstot un saņemot arī atbildi, bet tas arī viss. Nekā lieka.
Iepazinos ar kādu citu. Starp citu, vārds tāds pats kā viņam. Sakritība, ne? Nemīlēju. Likās, ka nekad vairs nespēšu nevienu mīlēt. Likās pareizi, bet… pieķēros un iemīlēju. Uzsvaru lieku uz vārdu ”iemīlēju”, jo, manuprāt, iemīlēties nav tas pats, kas mīlēt. Dzīvojām kopā. Pārcēlāmies uz citu valsti. Pagāja gads. Atgriezāmies. Viņu nebiju redzējusi jau vairāk nekā divus gadus, bet… Liktenis mūs atkal saveda kopā. Sākām pamazām atkal kontaktēties.
Saskrējāmies. Mans vīrietis par to zināja, sajūsmu nepauda, bet, zinot to, cik man tas bija svarīgi, palaida mani, neliekot justies pārlieku vainīgai par savu rīcību. Man bija svarīgi viņu vēl reizi sastapt, lai saprastu, ko jūtu. Man nekad nebija šaubu par to, ka tā ir mīlestība, bet tā traucēja manām reālajām attiecībām, tāpēc man vajadzēja viņu satikt. Pēc tikšanās sapratu, ka varbūt nevajadzēja, jo tas padarīja visu tikai vēl smagāku. Es mīlēju viņu. Viņš mani. Nekas nebija mainījies, bet tikšanās bija lietišķa. Viņš centās tuvoties, bet es neļāvos, biju vēsa, lai gan iekšēji es alku pēc tā paša, taču es nespēju, jo man bija principi. Man ir vīrietis, esmu attiecībās un šī ir tikai divu senu paziņu tikšanās, bet ko gan es mēģināju apmānīt?!
Tā bija mūsu otrā pirmā tikšanās… Šoreiz pavasarī. Tā nebija pēdējā, jo liktenis mūs veda kopā nepārtraukti. Mēs atvadāmies, bet tās nekad nav beigas. Atceros, kā Viņš teica, ka visu šo gadu gaitā… kopš dienas, kad mani iepazina, nav bijusi tāda diena, kad Viņš nebūtu par mani iedomājies. Salkani meli? Nē, jo es zināju, ka nebija bijusi tāda diena, kad es kaut uz īsu mirkli nebūtu iedomājusies par Viņu, bet viss pāriet…
Es satiku Viņu vēl pāris reizes. Mani principi pazuda, un es ļāvos šiem kopīgajiem mirkļiem, kas manu dzīvi padarīja dzīvošanas vērtu. Viņš man deva mājas… mājas jebkurā vietā uz pasaules, ja vien blakus ir Viņš.
Nekad neesmu Viņu ienīdusi, nekad neesmu kaut ko pārmetusi par to, ka Viņš tomēr neizvēlējās mani. Tikai tagad, kad man pašai ir nopietnas attiecības, es Viņu saprotu. Kādam var likties, ka tas ir vienkārši. Aiziet no sievas, pamest ģimeni, sākt visu no jauna. Kādam varbūt tas arī ir vienkārši, bet cilvēki ir dažādi, viens bez sirdsapziņas pārmetumiem var nogalināt, otrs – nespēj skudru samīt. Viņš nespēja aiziet, un es nezinu, vai es tagad Viņa dēļ spētu aiziet no savām attiecībām, lai gan tajās pat vēl nav bērnu. Žēlums, bailes sāpināt, bailes izjaukt to, ko visu šo laiku esam būvējuši… bailes no jaunā un nezināmā. Pieradums ir atkarība. Atkarība ir spēcīga. Daži spēj no tās atbrīvoties, daži – nē.
Bet šis stāsts… tas ir par mīlestību. Par skaistu un krāšņu, par tādu, kas atnāk un ir Tevī. To nevar aizmirst, tā nevar izgaist… Tu vienkārši savādāk nevari. Nemīlēt vairs nav iespējams. Tāda ir mūsu mīlestība. Nav nozīmes tam, ka tai nav laimīgu beigu, jo tai nemaz nav beigu… Tas skan pat labāk. Nav nozīmes tam, ka mēs neesam kopā, ka dzīvojam katrs savu dzīvi. Mēs mīlam un ar to pietiek. Nekad nekas vairs nebūs tā, kā bija ne Viņa dzīvē, ne manējā… Viņa attiecības ar sievu, manas esošās attiecības. Šī mīlestība vienmēr ir traucējusi, bet… tā vienkārši ir jāpalaiž. Viss notiks tā, kā tam jānotiek. Mēs jau nepārstājam viens otru mīlēt, mēs mīlam klusībā, bet mēs mīlam, un to mums neviens nevar aizliegt.
Galu galā, kas gan ir nelaimīga mīlestība?! Tādas taču nav, jo, ja mīl, tad tā ir laime arī tad, kad viss pārējais šķiet pilnīgi un galīgi garām, tāpēc nedzīvosim mokās un ciešanās, šaustot sevi ar dažādiem jautājumiem par to, kāpēc nav tā, kā mēs gribētu, lai būtu. Visam ir savs laiks, jo nekad taču nevar zināt, kas būs rīt… varbūt dzīve atkal būs kājām gaisā. Sapņojiet un esiet laimīgas, jo kaut kur uz pasaules ir cilvēks, kas mīl Jūs vairāk par visu un neatkarīgi no tā, vai viņš ir tepat blakus Jums uz dīvāna vai arī tālu projām, Jūs taču mīlat arī viņu!