Skolā, tāpat kā jebkurā citā vietā, ir jābūt paaudžu līdzsvaram, tāpēc jādara viss, lai skolās ienāktu arī jaunie pedagogi, norāda Rīgas Tālmācības vidusskolas fizikas skolotāja Mārīte Grīne. Viņa ir pedagoģe ar vairāk nekā 40 gadu darba pieredzi, kura uzsver – tas, kurš dzimis būt skolotājs, strādās ar bērniem, neraugoties ne uz ko.
Prieks par jaunajiem skolotājiem
Šobrīd liela daļa skolu saskaras ar pedagogu trūkumu, tāpēc noteikti jāmeklē risinājumi, kā sekmēt jauno pedagogu ienākšanu skolās. Tomēr tas nenozīmē, ka skolotāji ar lielu darba pieredzi vairs nav vēlami. Arī pieredzējušie skolotāji var sniegt būtiskus padomus, atbalstīt jaunākos kolēģus u.tml. Skolotāju istabā visi ir vienādi. Plānoju, ka aktīvajā darbā pavadīšu vēl tikai dažus gadus, tāpēc priecājos par katru jauno kolēģi, kurš nes sev līdzi arī jaunas idejas un vēsmas.
Runājot par apstākļiem, kas kavē jauniešus izvēlēties šo profesiju, vai arī pedagogus ar pieredzi meklēt citu nodarbošanos, jāsaka, ka tie, kuri dzimuši būt par skolotājiem, darīs šo darbu, neraugoties ne uz ko. Ekonomiskās krīzes laikā skolās sāka strādāt arī cilvēki, kuriem vienkārši nebija citu iespēju, taču visi nevar būt skolotāji. To, vai pedagoga darbs ir aicinājums, var saprast tikai strādājot skolā. Skolotājam ir jāspēj priecāties un pārdzīvot kopā ar bērniem, viņam ir jādeg par saviem skolēniem. Un tas, kurš vēlēsies strādāt ar bērniem, darīs visu, lai atrastu labāko veidu, pieeju un metodi.
Profesija kā aicinājums
Tāpat pedagogam jāspēj iedvesmot un motivēt. Bērni un jaunieši bieži vien nemaz neapzinās, cik daudzi viņi spēj izdarīt un sasniegt, tāpēc daudz kas ir atkarīgs tieši no skolotāja spējas saredzēt katra bērna potenciālu. Protams, skolotājam jāspēj būt saistošam un aizraut skolēnus, taču patiesībā reizēm bērniem pat patīk, ja viņus piespiež paveikt vai izdarīt vairāk.
Lai gan skolas laikā pati negribēju kļūt par skolotāju un ģimenes ieteikumu vadīta gandrīz kļuvu par pārtikas tehnologu, dzīve iekārtojās tā, ka iestājos fizmatos. Pēc augstskolas absolvēšanas tolaik darbojās t.s. valsts sadale, kuras rezultātā nonācu darbā Limbažos. Šobrīd vairāk nekā 40 gadus esmu skolotāja, desmit no šiem gadiem darbojos tālmācībā, un varu droši teikt, ka tas ir mans aicinājums. Esmu ļoti apmierināta ar karjeras izvēli, darbā ar skolēniem jūtos ļoti labi. Kad komunicēju ar jauniešiem, visi gadi aiziet tālēs zilajās. Domāju, ka tā jūtas daudzi skolotāji. Man patīk iespēja saskatīt izaugsmi ikvienā skolēnā, turklāt dažādās jomās – ne tikai fizikā. Es lieliski apzinos, ka visi skolēni nekļūs par fiziķiem, tāpēc priecājos par viņu panākumiem arī citās jomās.
Vidējā izglītība ir nepieciešamība ikvienam
Runājot par šīs profesijas ēnas pusēm, protams, jāskar arī atalgojuma jautājums. Pedagogiem ir jāsaņem cienīgs un atbilstošs atalgojums. Neviens šajā darbā nenāk ar cerību nopelnīt miljonu, taču ir jābūt iespējai ceļot, apmeklēt kultūras pasākumus, iegādāties un lasīt grāmatas u.tml. Dzīvot tā, lai bagātinātu sevi kā personību un nodotu to arī skolēniem.
Mūsdienu skolēni vēlas augt, pilnveidoties un attīstīties. Man negribētos piekrist medijos izskanējušajam apgalvojumam par to, ka jauniešu mācīšanās vidusskolā daļā gadījumu ir tikai izniekoti līdzekļi. Vidējā izglītība ir nepieciešamība ikvienam, tas ir tikai otrais solis izglītības procesā, pie kura nevajag apstāties. Šobrīd sabiedrība zināmā mērā mostas, sāk pievērst uzmanību un runāt par šo jautājumu. Ūdenī iemests akmens rada viļņus, un arī šīm diskusijām sabiedrībā noteikti būs kāds rezultāts.
Katram jāmācās savu spēju līmenī
Šobrīd Latvijā ir salīdzinošs liels skaits cilvēku, kuriem nav vidējās izglītības. Manuprāt, šāda situācija izveidojusies, jo nepieciešamajā brīdī tam nav tikusi pievērsta pietiekama uzmanība, bet ikviens agri vai vēlu savā dzīvē atduras pie izglītības jautājuma. Ja neizdodas parastajā vidusskolā, jāmēģina profesionālā izglītībā vai tālmācībā. Bet ir jāmēģina! Mani ļoti iepriecina pieaugušie cilvēki, kuri atgriežas pie izglītības iegūšanas. Eksāmenos redzu ne tikai jauniešus, bet, piemēram, četrdesmitgadīgus cilvēkus, kuri vēlas augt kopā ar saviem bērniem, kuri saka – vēlos rādīt piemēru saviem bērniem, motivēt mācīties arī viņus. Ticu, ka katram jāmācās savu spēju līmenī, sev ērtā veidā. Tas ir mīts, ka tālmācībā mācās slinki un neko nevaroši jaunieši, tieši pretēji – šādā formā mācās daudzi jaunieši ar spārniem. Tā es dēvēju skolēnus, kuri ir radoši, un mērķtiecīgi dodas pretī saviem sapņiem, piemēram, sportisti, mūziķi, modeļi, kuri dzīve ir ļoti piepildīta.