Man tikko nomira vīrs, mocījos ar briesmīgām vēdera sāpēm, biju gatava spert soli – pašnāvību. Bet tad…

Pagāšnedēļ devos pie ārsta, jo man bija briesmīgi pasliktinājusies veselība, bet vēdera sāpes vienkārši galināja nost.

Ārsts veica pāris pārbaudes, paņēma asins analīzes, teica, ka pārzvanīs pēc pāris dienām…

Nodomāju, ka sāpes vēderā saistītas ar nesen piedzīvoto stresu un pārdzīvojumiem. Pirms trīs nedēļām, 35 gadu vecumā, mana mūža mīlestība – mans mīļotais vīrs – nomira no sirdslēkmes.

Šajā pēcpusdienā man aptrūkās spēka. Zuda vēlme dzīvot. Es biju apsēdusies virtuvē pie galda un man blakus stāvēja nolikts ierocis, kas piederēja vīram (viņš bija mednieks). Saku godīgi – man tajā brīdī bija tik slikti, kā vēl nekad mūžā, turklāt man blakus nebija mans lielākais dzīves atbalsts, mans mīļotais, mīļotais vīrs…

Es paņēmu rokās ieroci un tiešām biju gatava spert šo briesmīgo soli, bet mani pārtrauca telefona zvans, uz kuru (nezināmu iemeslu dēļ) tomēr atbildēju.

Zvanīja ārsts…

Lai uzzinātu, ko ārsts teica, šķiriet nākamo lapu!

Pievienot komentāru