Nenoliedzami, vecāki ir bērna nozīmīgākie skolotāji un padomdevēji, kas sagatavo savu atvasi turpmākai dzīvei. Būtiska prasme, ko vecāki cenšas bērnam iemācīt, ir dāsnums un dalīšanās ar citiem. Taču ko darīt tad, ja bērns atsakās dot savu mīļāko rotaļlietu māsai, ciemos atnākušajam draugam vai brālēnam? Ieteikumus, kā mudināt bērnu būt dāsnam, sniedz Rimi Bērniem eksperte, psihoterapeite Iveta Aunīte.
Privātīpašnieciskums ir saprotams
Kā stāsta psihoterapeite – cenšoties bērnā audzināt dāsnumu, vecākiem jāatceras svarīga patiesība. Ikvienam cilvēkam – jā, arī mums, pieaugušajiem – vienmēr būs vismaz viena ļoti svarīga un mīļa lieta, ar kuru nevēlamies dalīties ne ar vienu. Pieaugušajiem neliels privātīpašnieciskums šķiet pats par sevi saprotams un pieņemams, jo diez vai mēs gribēsim, lai kāds cits brauc ar mūsu automašīnu, staigā mūsu apavos, tāpat diezin vai vēlēsimies, lai kolēģis apēd mūsu pusdienas. Tad kāpēc situācijā, kad bērns nevēlas draugam dot savu automašīnu vai lelli, viņu visbiežāk audzinām, sakot, ka tā nedrīkst, jo ir jādalās?
“Jāsaprot, ka ikvienam neliels privātīpašnieciskums ir tiešām pieņemams. Turklāt brīdī, kad bērnam aizrādām – tā nevar, Tev jādod citam tas, kas pieder Tev -, pretī saņemam vienīgi pretestību. Mazajam šķiet, ka viņam visu grib atņemt, viņš kļūst neapmierināts un vēl privātīpašnieciskāks. Ja vēlamies atvasēm iemācīt dalīties ar citiem, tad pirmām kārtām jāļauj bērnam izvēlēties lietu, kas būs vienīgi viņa. Piemēram, ja ciemos nāk draugs vai radu bērns, tad ar meitu vai dēlu jānorunā, kuras rotaļlietas noliksiet malā un ar kurām dosiet spēlēties ciemiņiem. Saņemot atļauju un iedrošinājumu nedot, mēs attīstām bērnos vēlēšanos dalīties. Ja mazais jūt, ka mēs cienām viņa vēlmi kaut ko paturēt tikai sev, viņam ir vieglāk dot citiem,” atklāj Iveta Aunīte.
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lapā!