Senajam cilvēkam, lai dzīvotu un izdzīvotu, nācās daudz kustēties. Taču, neraugoties uz to, ar viņa locītavām viss bija kārtībā. 21. gadsimtā, kad vajadzība daudz kustēties sarukusi un slodze locītavām būtiski samazinājusies, to kaites pielīdzināmas epidēmijai.
Uzdevums, ko sev izvirzīja zinātnieki – izprast locītavu saslimšanas cēloņus un atrast efektīvus aizsardzības līdzekļus –, nebija no vieglajiem.
Šķiet, mūsdienu medicīnas rīcībā ir viss, kas vien nepieciešams: gan sintētiskie medikamenti, gan dabiskie preparāti unikālas formas kapsulu un krēmu veidā… Tomēr izrādās, ka mūsdienās, kad senās receptes ir aizmirstas, aptiekas preparāti tikai uz laiku noņem sāpes un iekaisumu, bet pašu slimības cēloni nenovērš. Savukārt lietot ķīmiju nepārtraukti nedrīkst, jo tad tik tiešām – no vilka bēgot, lācim var uzskriet.
Zinātnieki nākuši pie atziņas, ka atminējums ir: pareiza locītavas barošana. Zināms taču, ka bez barības cilvēka organisms nevar iztikt. Bet locītava taču ir šā organisma sastāvdaļa, tāpēc arī tai regulāri jāsaņem nepieciešamās barības vielas.
Kāpēc tautas dziednieki locītavu ārstēšanai iesaka izmantot ūdens uzlējumus, kompreses un apliekamos? Atbilde ir vienkārša: locītavām barības vielas jāsaņem gan no iekšienes, gan ārienes. Taču mūsdienu cilvēku uzturs ļoti atšķiras no ēdiena, kādu lietoja mūsu senči. Pārejot uz rafinētajiem produktiem un pusfabrikātiem, mēs nesaņemam pat desmito daļu vajadzīgo dziedniecisko vielu. Rezultātā locītavas ilgstošu laiku ir bez aizsardzības.
Vai tiešām dzīvais ūdens nav pasaka? Atklājās, ka nav gan. Visi senie uzlējumi un apliekamie, kas tika gatavoti uz ūdens bāzes, iedarbojās, ne tikai pateicoties izmantotajām dabas izejvielām, bet arī paša ūdens struktūrai. Diemžēl modernajiem, uz ķīmijas un spirta bāzes ražotajiem līdzekļiem nav tiešas saiknes ar dzīvo dabu. Pavisam cita lieta, ja preparāta pamatā ir ūdens. Kā nekā arī viss dzīvais uz Zemes pastāv, pateicoties ūdenim, un arī pats cilvēks 80% sastāv no ūdens.
Ūdens ir dzīvs veselības nesējs, sargātājs, glabātājs un informācijas nesējs. Pierādīts, ka baznīcas lūgšanas izmaina ūdens struktūru un tas pārveidojas svētajā ūdenī. Arī augi ir spējīgi radīt ūdenī savu struktūru – tie atdod ūdenim savu enerģētiku un spēku. Savulaik jau Hipokrats rakstījis, ka “augi glabā sevī dzīvo dabas spēku”.
Kas ir tā sauktie dabas dzīvie vitamīni? Bija vajadzīgi gari gadi, lai, pētot un analizējot senās tautas receptes, saprastu, ka ūdens iedarbojas uz tūkstošiem no augiem saņemto bioloģiski aktīvo vielu, to skaitā arī uz bioflavonoīdiem.
Saglabāt dzīvus šos unikālos dabas radītos savienojumus var tikai ūdenī. Turklāt ūdens padara tos ne tikai vērtīgus, bet arī spējīgus izdziedēt.
Mūsu senči vienmēr izmantoja avota ūdeni. Šodienas civilizācija savu pirkstu pielikusi visam… Ūdens ir iedzīts ūdensvados, tas satur negatīvo informāciju, deformētu dabisko struktūru.
Daudzi modernie preparāti (tabletes un kapsulas) nepilnīgi iedarbojas tikai tāpēc, ka tajos praktiski nav dzīvo vitamīnu un tie nesatur dziednieciskās informācijas nesēju – ūdeni. Toties preparātu pamatā izmantotais spirts dzīvos vitamīnus nogalē pilnībā.
Augu un ūdens dzīvā spēka savienība ir dzīvinoša arī cilvēkam, tāpēc speciālisti tos sauc par “dabas dzīvajiem vitamīniem”. Zinātniekiem izdevās atrast veidu, kā apvienot dzīvo vitamīnu gudrību ar ūdens milzīgo potenciālu. Viņi bioflavonoīdus ievietoja speciāli sagatavotā “dejonizētā” ūdenī, kas ir attīrīts ne tikai no piemaisījumiem, bet arī nevajadzīgās informācijas, jo tikai tāds ūdens spēj uzņemt augu doto dziedniecisko enerģiju pilnībā. Rezultātā ne tikai dod locītavām atbilstīgu pilnvērtīgu uzturu, bet arī tās tīra.