Kukaiņi dzīvo visos platuma grādos – no polārā loka līdz pat ekvatoram. Tie ir ielejās un kalnos, gaisā, ūdenī un zemē. Ja no visas milzīgās kukaiņu saimes esam vairāk vai mazāk norobežoti, to nekādi nevar teikt par mušām un odiem.
Mušas – slimību izplatītājas
Katra muša uz sevis un sevī nes vairāk nekā 30 miljonu dažādu mikroorganismu. Tās pārnēsā ap 60 mikroorganismu sugu, kuru vidū var būt arī, piemēram, vēdertīfs, Sibīrijas mēris un citas stipri vien nepatīkamas kaites.
Ne mazāk bīstama mušas loma ir asiņainas caurejas un tuberkulozes pārnēsāšanā. Koha nūjiņa mušas zarnu traktam iziet cauri pilnīgi neskarta un bez jebkādām izmaiņām, tāpēc uzmācīgās lidones bez grūtībām spēj inficēt veselos cilvēkus un ir infekcijas avots aptuveni 15 dienu. Bez baktērijām mušas pārnēsā arī cērmju un citu zarnu trakta parazītu oliņas.
Aklais dundurs – tā ir liela (līdz pat 2–3 cm gara) muša, kas ļoti sāpīgi dzeļ. Aklā dundura mātīte viena dzēliena laikā spēj izsūkt tikpat daudz asiņu, cik 70 odu. Tā dzēliens ir dziļš, sāpīgs un dzēluma vietā veidojas dziļa asiņojoša brūce. Sāpes izraisa aklā dundura kodīgās un indīgās siekalas.
Ne visi odi ir vienādi bīstami
Parastā oda dzēliena vietā rodas lokāla reakcija: uztūkums, nieze, izsitumi. Toties malārijas ods jau ir reāls drauds, jo pārnēsā malārijas parazītu. Pavisam aplam domāt, ka šis ods mīt kaut kur tālās eksotiskās zemēs. No parastā oda to var atšķirt, vērīgi apskatot. Kad malārijas ods kaut kur nosēžas, tas paceļ vēderiņu, bet parastais ods to tur paralēli virsmai vai arī nedaudz nolaiž uz leju.
Malārijai raksturīgas periodiskas drudža lēkmes, kas sākas ar stipriem drebuļiem, un saslimušais nekādi nespēj sasildīties. Pēc tam seko temperatūras paaugstināšanās līdz pat 39–40 grādiem, galvassāpes, paātrināta elpošana, sāpes locekļos un jostas apvidū. Lēkme var ilgt 3–8 stundas (retāk 2 vai pat 3 dienas) un beidzas ar strauju temperatūras pazemināšanos, stipru svīšanu, miegainību un nespēku. Pēc tam viss it kā pāriet un slimnieks jūtas vesels. Taču pēc dienas vai divām lēkme var atkārtoties.
Knišļi ir sīki (3–4 mm) odiņi, kuru dzēlums izraisa nepatīkamu niezi un sūrstēšanu. Šīs sāpes izraisa knišļa siekalu kairinošā iedarbība. Pēc kāda laika dzēluma vietā parādās uztūkums. Ja gadās kļūt par knišļu mākoņa uzbrukuma objektu, bez raksturīgās niezes reizēm var paaugstināties ķermeņa temperatūra, parādīties galvassāpes un citas vieglas saindēšanās pazīmes.
Atšķirībā no odiem knišļi mēdz uzbrukt tikai dienā – naktī tie nav aktīvi.
Ir vēl citi sīki (3–4 mm) odiņi, kuri no knišļiem un moskītiem atšķiras ar raibiem spārniņiem. Mūsu platuma grādos to pieauguma maksimums ir jūlijā un augustā. Sevišķi aktīvi tie ir no rīta un vakarā, taču, ja iestājas vēss un apmācies laiks, neatsakās no sirošanas arī dienā.
Kā palīdzēt?
Jebkura kukaiņa dzēluma vietai jāuzliek auksts apliekamais un pēc tam jāapziež ar kādu kortikosteroīdu ziedi, kas satur antibiotikas. Plašu līdzekļu klāstu iesaka arī tautas medicīna.
Ja iedzēlusi bite vai lapsene, ieteicams:
* aukstums – dzēluma vietai var pielikt ledusgabaliņu, un uztūkums mazināsies;
* siltums – tas neitralizē iekaisumu izraisošās ķīmiskās vielas;
* aspirīns – pulverī saberztu tableti ierīvē dzēliena vietā.
Odiem savukārt nepatīk ziedošas ģerānijas, tomātu lapu, plūškoka lapu un ziedu, timiāna, bazilika un neļķu smarža, vēl tiem nepatīk krustnagliņas.
* Karoti krustnagliņu uzber uz sausas pannas un cep, līdz tās sāk viegli dūmot. Tad ar dūmojošo pannu apstaigā visas telpas, un – odi pazudīs. Pēc tam krustnagliņas var uzbērt uz palodzes, jo tās vēl kādu laiku izdalīs odiem netīkamo aromātu, un tie telpā neielidos.